Protams, tās esat jūs – sievietes. Visas, mūsējās, tavējās un arī katram savējā – vistuvākā. 8. marts nu atkal kalendārā ierakstīts kā likumīga svētku diena. Sievietes sen jau to bija pelnījušas. Mēs visi, jo viss, viss šaisaulē sākas ar sievieti. Sianta Kreicberga audzē puķes. Vēl visu zaļo, kas ir galdā ceļams. Ved to visu uz tirgu. Pārdod. Sanāk dienišķajai maizei un vēl mazliet pāri paliek.
Sinta neko citu nedara. Vien rušinās pa zemi. Nekas cits viņai neatliek. Jāliek lietā mantojumā atstātās iemaņas. Vecmamma Adīna Andersone mazmeitai atstājusi abus savus zaļos īkšķīšus, un ko citu viņai bija iesākt?! Dārzā, siltumnīcā viss aug griezdamies.
Pavasarī Sianta ziedina tulpes. Tām labs noiets vīriešu dienā – 23. februārī, kādreizējā padomju armijas dienā – un 8. martā.
Vīriešu dienā joprojām esot pieprasījums. Kundzītes un arī jaunas meitenes pērkot. Ne jau mammām dāvina. Arī šopavasar, siltās ziemas iespaidā, tulpītes laicīgāk uzziedējušas. Par 8. martu – bez vārdiem. Pirka, pērk un pirks. Daudzi veči jau, drošs paliek drošs, iegādājas laikus, lai šmuce nesanāk. Sievietes to ziediņu allaž ar smaidu vaigā labu laiku atceras un – vai tas nav tā vērts?!
Arī šodien – svētkos – Sianta pēc tam, kad agrā rītā no sava vīrieša Ulda būs saņēmusi saldu buču kopā ar sārtu rožu buķeti, dosies uz tirgu. Vīrs tulpes nedāvina. Sieva tulpīšu ziedos ir līdz matu galiņiem iekšā. Uldis ir šoferis. Četros no rīta jau ir ceļā.
Vīri šodien pirks puķes. Uzsmaidīs Siantai. Vēlēs labus svētkus. Ne viens vien kungs pirks un pasniegs kādu tulpīti. Tās otrreiz nepārdod. Nes mājās. Laimi un labestību nedrīkst laist laukā no rokām! Jātur cieši, cieši.
