Papagailis Klāra, žurka Žanis, suņi, kaķi…

Viņi visi Tukuma dzīvnieku patversmē gatavojas ziemai. Audzē ziemas kažokus. Siltus un ar spožu spalvu. Izrādās, kā katrs prot, ja tuvumā parādās kāds divkājainais (cilvēks) – cik tad ilgi var dzīvot barā un diedelēt glāstus no labajiem ļaudīm, kas te, patversmē? Savējo, pašam savu saimnieku gribas. Tādu, kas te, barā dzīvojot, izsapņots, izņaudēt un izgaudots, mēnesī lūkojoties.

Viņi visi Tukuma dzīvnieku patversmē gatavojas ziemai. Audzē ziemas kažokus. Siltus un ar spožu spalvu. Izrādās, kā katrs prot, ja tuvumā parādās kāds divkājainais (cilvēks) – cik tad ilgi var dzīvot barā un diedelēt glāstus no labajiem ļaudīm, kas te, patversmē? Savējo, pašam savu saimnieku gribas. Tādu, kas te, barā dzīvojot, izsapņots, izņaudēt un izgaudots, mēnesī lūkojoties.

Kad dzīvnieks cilvēkam kļūst lieks, viņš atceras Tukuma dzīvnieku patversmi. Jo tā gana daudzināta presē, arī tālrādē. "Viņi ir labie!", "Rūpējas par četrkājainiem sērdienīšiem.", "Nekad nevienu neatstās ne pie, ne aiz vārtiem," saka un nes. Atkal nes grozus, kules ar kaķēniem un kucēniem. Atkal ar tiem pašiem vārdiem: "Atradās, pacēlām, mētājās. Kļuva bezgala žēl."
Patversmes vadītājs Vilnis Grundulis, pa ja redz, ka "labdariem" ausis kust kā patversmes sunim, kad tas podus nogāzis, bet kaulu tā vai tā gribas…
Tā vien gribētos teikt: "Tie ir tavējie un nes viņus uz veterināri klīniku! Maksā par iemidzināšanu!" Tā būtu taisnīgi, bet patversmes priekšnieks labi zina, ka "labais cilvēks" tā vis nedarīs. Tepat, pilsētā, grāvmalē palaidis dzīvo radību savā vaļā. Tad tā tur klīdīs, klīdīs, un beigu beigās V. Grundulim tā vai tā nāksies viņu savākt.
Katrs dzīvnieks patversmē nonācis ar savu stāstu, likteni. Bet, kam tas interesē?! Bijušajam strīpa pāri un jāsāk jauna dzīve.
Papagailīte Klāra gribētu saimnieku, kuru šad un tad palaistu viņu laukā no būrīša palidināties pa istabu. Paknābātu, paieskātu saimnieka, saimnieces matus. Pavannoties bļodiņā ar ūdeni.
Žurku puisim Žanim tā vien gribētos azotē pagulēt.
Ko sacīt par suņiem? Viņi visi, kad cilvēks ienāk, iebrauc patversmes pagalmā, rej kā negudri. Zobus mirdzina. Lai svešinieks redz, kāds kampiens. Tie, kas būdas voljeros, teju viens otru grasās apēst, atgrūst nost no restotajām durvīm, lai pats būtu redzams. Bet kad pieejam tuvāk pei nākošā "asinsuņa", no zveŗības ne miņas. Jo tuvāk, jo niknais kļūst rāms kā jēriņš (no Senkt Eksiperī «Mazais Princis»). Pieglauž ausis. Luncina asti un noguļas uz muguras. Suns parāda savu piekāpību, pakļaušanos. Cilvēk, padomā par to!
Patversmes tālrunis: 26227913.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *