Reģionālā politika – ar ko sākt?

Ja kāds orgāns nefunkcionē, tad tas nelabvēlīgi ietekmē visu organismu. Saimnieciskās dzīves panīkums daudzos Latvijas reģionos nozīmē gan konkrēto apdzīvoto vietu pakāpenisku izzušanu, gan nopietnus draudus valsts attīstībai kopumā.

Šāda bezatbildīga politika rada sociālo spriedzi un veicina iedzīvotāju vienaldzību pret valstī notiekošo. Latgalē to veiksmīgi izmanto Krievijai draudzīgi spēki, nostiprinot savu ietekmi un pat iniciējot separātiskas tendences. Arī citur novados cilvēkos krājas rūgtums par varas attieksmi, kuras rezultātā jāpamet savas dzimtās mājas, lai dotos strādāt uz Rīgu vai pat ārvalstīm.

Papildus jāuzsver, ka reģionu nevienmērīgā attīstība ir nejēdzīga arī no saimnieciskā viedokļa, jo tādējādi valsts neizmanto reģionos esošo cilvēku un dabas resursu potenciālu. Emigrācijas rezultātā tiek pamestas mājas, kas Rīgā atkal jābūvē no jauna. Paliek neapsaimniekoti milzīgi lauksaimnieciskās zemes un mežu resursi. Vairs neattaisnojas infrastruktūras uzturēšana (ceļi, skolas, slimnīcas u.c.), jo nav atbilstošs iedzīvotāju skaits, kas ar saviem nodokļiem nosegtu uzturēšanas izmaksas. Dzīve palicējiem kļūst vēl grūtāka.

Precīzi aprēķini nav veikti, bet domāju, ka cilvēku pārvietošanās tuvāk darbavietām valstij izmaksā daudz dārgāk, kā izmaksātu darbavietu pārvietošana tuvāk cilvēkiem. Tā kā valsti raksturo teritorija, iedzīvotāji un vara, reģionu izmiršana pēc būtības nozīmē valsts izzušanu iedzīvotāju pamestajās teritorijās – Latvija kļūst mazāka.

Ar ko sākt?

Jāatzīst, ka valstij pašlaik nav pietiekami līdzekļu, lai panāktu visu daudzveidīgo pakalpojumu pieejamību katrā pagastā. Tomēr līdzekļi ir pietiekami, lai situāciju reģionos sāktu uzlabot. Līdz šim reģionālās attīstības politikā trūcis sistemātiskuma, jo finansējums tiek dalīts pēc politiskās piederības principiem – valsts budžeta apsaimniekotāji naudu novirza tām pašvaldībām, kurās pie varas savējie. Rezultātā tiek apstiprināti nevis vajadzīgākie, bet “pareizākie” projekti, un, mainoties varas partijai, iesāktie darbi tiek pārtraukti. Reģionālā politika ir haotiska.

Situācijas uzlabošana Latvijas novados jāsāk ar spēcīgu reģionālo centru izveidi. Pierīgas reģions ir piemērs, kā spēcīgs centrs var veicināt arī apkārtējo teritoriju (Sigulda, Ogre, Jelgava, Jūrmala, Tukums u.c.) attīstību. Tas saistīts gan ar darbavietu esamību no dzīves vietas ērti sasniedzamā attālumā (turklāt nodokļi tiek maksāti savā pašvaldībā), gan reģiona centra pirktspēju, kas ļauj veidoties apkalpojošiem uzņēmumiem tuvējās teritorijās. Tādējādi ekonomiskā attīstība pamazām izplatās arī uz blakus pašvaldībām.

Spēcīgu attīstības centru izveidei jānodrošina iedzīvotāju noturēšana dzimtajā reģionā. To var izdarīt, ja iedzīvotājam sasniedzamā attālumā (ne vairāk kā 50-100 km rādiusā no dzīves vietas) tiek nodrošināti visi dzīvei svarīgie apstākļi:

·         darbs

·         izglītība

·         veselības aprūpe

·         kultūras un sporta pakalpojumi

·         galvenās valsts pārvaldes funkcijas

·         sakopta dabas un pilsētvide

·         satiksme 

Attiecīgi, jo biežāk kāds no šiem pakalpojumiem tiek izmantots, jo tuvāk reālajai dzīves vietai tas jānodrošina. Piemēram, ja augstākā izglītība jānodrošina reģiona centrā, tad pamatizglītībai un vidējai izglītībai jābūt pieejamai katrā novadā. Nākotnē, kad to atļaus valsts finansiālā situācija, dažādus pakalpojumus varēs tuvināt lauku iedzīvotājiem vēl vairāk. 

Vadoties no esošā ģeogrāfiskā novietojuma un apdzīvotības blīvuma, reģionu attīstības centri varētu būt deviņi: Daugavpils, Rēzekne, Gulbene, Jēkabpils, Cēsis/Valmiera (kā vienots centrs), Jelgava, Saldus, Liepāja un Ventspils (Latvijas administratīvais dalījums nebūtu jāmaina). Tādējādi ne vairāk kā 80 km attālumā no jebkuras Latvijas vietas būtu spēcīgs ekonomisks un kultūras centrs, kas nodrošinātu darbu apkārtnes iedzīvotājiem un pakāpeniski palielinātu dzīves līmeni visā reģionā. Nākotnē reģionālās attīstības politiku varēs orientēt arī uz mazāku administratīvo vienību – mazpilsētu un pagastu – atbalstu.

Kā nostiprināt reģionu centrus?

Attīstības centru izveidei galvenais nosacījums ir saimnieciskās darbības aktivizēšana tajos. Ekonomiskās rosības pieaugums uzlabo nodokļu ieņēmumus, kas ļauj palielināt pašvaldības izdevumus citu funkciju nodrošināšanai – izglītībai, kultūrai, vides sakopšanai u.tml. Tomēr valstij jāiesaistās ne tikai reģionu ekonomikas veicināšanā, bet arī citu pakalpojumu nodrošināšanā (vismaz tik ilgi, līdz reģionālās pašvaldības pašas būs pietiekami turīgas, lai tos finansētu).

Saimnieciskās rosības veicināšanai reģionos jāpanāk ražošanas uzņēmumu izveidi, kas nodrošinātu naudas pieplūdi reģionālā centra ekonomikā (darba algas strādājošiem un samaksātie nodokļi). Atbalsts pakalpojumu uzņēmumu veidošanai nav nepieciešams, jo tie dabiski veidojas kā pamatekonomiku apkalpojošas vienības – ja ir maksātspējīgs pieprasījums, attiecīgu uzņēmumu izveidei nepieciešamo finansējumu nodrošinās bankas.

Ražošanas uzņēmumu izveidei reģionālajos centros jāveido industriālie parki, kur pieejama visa nepieciešamā infrastruktūra – telpas, pievedceļi, komunikācijas. Lai veicinātu uzņēmumu izvietošanu šajos centros, jāpiešķir nodokļu atlaides (uzņēmuma ienākuma nodoklis un darbaspēka nodokļi). Pēc būtības reģionālajos centros izveidojamas speciālās ekonomiskās zonas. Valstij daļēji vai pat pilnībā jāfinansē izmaksas, kas saistītas ar ražošanas pārcelšanu uz reģioniem, t.sk. jaunā darbaspēka apmācību. Iniciatīvai jānāk no valsts iestāžu puses – jāsagatavo konkrēti piedāvājumi konkrētiem uzņēmumiem.

Tā kā ārvalstu investorus, kas vēl nav iepazinuši Latvijas situāciju, sākotnējā posmā ir grūti pārliecināt investēt attālos reģionos (priekšroka tiek dota Pierīgai), uzmanība jāpievērš esošajiem Rīgas ražošanas uzņēmumiem, kas varētu būt ieinteresēti ražošanas izmaksu samazināšanā. Jāpiebilst, ka arī Rīgas pilsēta iegūtu no šādas saimnieciskās darbības pārkārtošanas, jo atbrīvotos darbaspēka resursi, kas ļautu attīstīt nozares ar augstāku pievienoto vērtību un piesaistīt papildus investīcijas, turklāt reģionu uzplaukums nodrošinātu papildus līdzekļu ieplūdi Rīgas pakalpojumu nozarēs.

Līdz ar elektroniskās valsts pārvaldes ieviešanu pavērsies vēl viena iespēja reģionu attīstības veicināšanai – valsts pārvaldes iestāžu (t.sk. ministriju) pārcelšanai no Rīgas uz citām Latvijas pilsētām. Tas ne tikai radītu papildus darba vietas ārpus Rīgas, bet arī veicinātu valsts varas tuvināšanos novadu iedzīvotājiem. Elektroniskās pārvaldes ieviešana, savukārt, mazinātu nepieciešamību pēc tiešas saskarsmes ar ierēdņiem un transporta izmaksas valsts iestāžu apmeklējumiem.

Reģionālās izglītības stiprināšanai nepieciešams papildus stimulēt pedagogus darbam reģionu izglītības iestādēs (garantēt piemaksas pie darba algas, kas atkarīgas no reģiona attīstības indeksa). Katrā vēsturiskajā Latvijas novadā jāveido spēcīga universitāte, kurā iespējams iegūt izglītību visās galvenajās sociālajās, dabaszinātņu un inženierzinātņu specialitātēs. Kurzemē šāda universitāte veidojama apvienojot un Liepājas Universitāti un Ventspils Augstskolu, Zemgalē uz Latvijas Lauksaimniecības universitātes bāzes, Vidzemē – paplašinot Vidzemes Augstskolas darbību un Latgalē – apvienojot Rēzeknes Augstskolu un Daugavpils Universitāti. Atsevišķas reģionālo universitāšu fakultātes var izvietot dažādās reģiona pilsētās. Līdz ar novadu iedzīvotāju izglītošanos savos reģionos, varēs attiecīgi sašaurināt Rīgas augstākās izglītības piedāvājumu, kas jāsaglabā šīs pilsētas iedzīvotājiem nepieciešamajā apjomā.

Nodrošinot iedzīvotājiem pievilcīga dzīves līmeņa uzturēšanu reģionu centros, valstij jāveido kvalitatīvi ceļi un ērta satiksme, jāiegulda līdzekļi šo centru pilsētvides sakopšanā, spēcīgu ārstniecības centru izveidē un kvalitatīvas kultūras dzīves nodrošināšanā. Tādējādi Rīgai alternatīvu centru veidošana reģionos mazinātu iedzīvotāju migrāciju uz galvaspilsētu un, iespējams, arī reģionu robežās, jo pakalpojumi būtu pieejami no dzīves vietas sasniedzamā attālumā.

Kopsavilkumam 

Attīstīti pagasti ar daudzveidīgu pakalpojumu klāstu pašlaik vēl ir utopija. Bet ir iespējams uzlabot reģionu iedzīvotāju dzīves līmeni, nodrošinot pakalpojumus vismaz reģiona centrā. Ar kaut ko ir jāsāk.

Jānis Sils

Latviešu nacionālistu klubs

Neatkarīgs deputāta kandidāts no VL/TB/LNNK saraksta

Komentāri

  1. Reģionālā reforma savā būtībā nebija kļūda. Sila ieteiktais risinājums stiprināt centru ir diezgan racionāls – tomēr māc bažas, ka pārējais novads varētu būt tikai piedēklis centram. Par manu balsi tev vēl būs jāpacīnās – bet ir daudz vērā ņemamu argumentu.

Atbildēt uz melmatis Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *