Man žēl

Visu laiku gribas teikt "man žēl".

Man ir žēl, ka šādi viss notiek! Man ir žēl, ka mūsu valstī nav vienotības. Man ir žēl, ka man jāpiedalās piketā pret Godmani, kura dēļ es 1991. gadā sēdēju barikādēs. Man ir žēl, ka piedalījos pasākumā, kurš tika pavērsts pret Saeimas deputātu Arti Kamparu, kuru kā politiķi es cienu. Man ir žēl, ka vienīgais cilvēkus uz Rīgu spēja saaicināt Štokenbergs, kurš izvirzījis lozungu «Nost ar Saeimu!». Man ir žēl, ka tagad Latvijā vairs nebūs iespējams sarīkot masu politiskos pasākumus un tādējādi tautai būs aizliegts paust savu viedokli. Absolūts demokrātijas pārkāpums!

Man ir žēl, ka tagad jājūtas kā ar dubļiem aplietiem tiem cilvēkiem, kas mītiņā piedalījās, lai protestētu pret valdību, pret nodokļiem, pret genocīdu, pret sociālo krīzi, pret nespēju risināt ekonomiskas problēmas. Un man ir žēl, ka žurnālisti un viņu aptaujātie politiķi (tas pats Godmanis) nespēj saprast vienkāršu patiesību – es nebraucu uz Rīgu demolēt veikalus! Es pat negribu, lai atlaiž šito Saeimu. Es gribu dzīvot, strādāt, pelnīt, iepirkties, atpūsties, justies un būt laimīga! Un es gribu, lai šajā valstī arī citiem būtu tik daudz naudas, ka viņi varētu atļauties mana darba augļus. Un tādēļ man ir nepieciešams tāds nieks kā saprātīga valdība, kas grib un spēj saprātīgi rīkoties.

Man ir žēl, ka Štokenbergs un policija nespēja sajust to nelāgo strāvu gaisā, kas jautās Doma laukumā un liecināja, ka tūdaļ ies vaļā… Ja ekstrēmiski noskaņotie būtu izolēti uzreiz, varbūt nekas tāds vispār nebūtu noticis. Ja būtu apvaldīts pirmais akmens sviedējs, pārējo nebūtu un arī veikali paliktu veseli. Kam bija izdevīgi pieļaut, ka grautiņi sākas? Kādēļ pavēle policistiem netika dota agrāk? Šo jautājumu dēļ man ir žēl, ka atsevišķu personāžu izlēciens tiek izmantots, lai apspiestu manas demokrātiskās tiesības arī nākamreiz piketēt Vecrīgā. Man ir žēl, ka iekšlietu sistēmas vadība pieļauj grautiņu, lai pēc tam izrēķinātos ar politiskajiem pretiniekiem.

Man ir žēl, ka pārņem Izmisums – ne tik daudz par to, kas notiek, kā par to, ka es neko nevaru izdarīt. Tā ir mana valsts, kuru tagad izvaro; un valdība izmanto situāciju, lai apspiestu demokrātiski noskaņotus cilvēkus. Arī mani. Kā var tik ļoti necienīt (par mīlēšanu te vairs nav runas) savu tautu?!

Komentāri

  1. Man žēl ka Lienes kundze neuzskatīja par vajadzīgu man pazvanīt varbūt raksts būtu sanācis nedaudz savādāks ,jo es tāpāt kā daudzi citi pārdzīvoju’par valsti kurā esmu piedzimis un dzīvoju,man žēl par saviem bērniem un mazbērniem ka esam tik tālu nonākuši unesmu neziņā par viņu nākotni un manā skatījumā ir gan saeimā ,gan valdībā ir jābūt profisionāļiem gan politiķiem gan vadītājiem Mēs katrs piedzimstam ar savām spējām ko dievs mums ir devis ,nu nebūšu es nekad dziedātājs vai aktieris, spota meistaru ieguvu jaunībā, bet šodien sportistam ir jābūt tur kur ‘jābūt un tā tālāk tā lūk Lienes Akmens kundze, ceru ka pazvanīsiet.

Atbildēt uz agronoms Atcelt atbildi

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.