Henriete Heidija Rūda uz Ameriku aizdevās pirms gandrīz astoņiem gadiem. Iemesls tam – atrast sevi. To 29 gadus vecā tukumniece arī ir paveikusi. Ceļš nebūt nav bijis no vieglākajiem – uzvarēts vēzis un cīņa ar vīru varmāku par bērna audzināšanas tiesībām. Dzīve viņai ir devusi, kā pati saka, vairākus “klikšķus”, kas jaunās sievietes dzīvē licis izdarīt krasas pārmaiņas. No skolnieces, kas savulaik no sporta nodarbībām atgaiņājās ar ārsta atbrīvojumu zīmēm, līdz personīgā trenera sertifikāta iegūšanai, – tāds šoreiz stāsts.
H. H. Rūda: “Kad pabeidzu 12. klasi, nezināju, ko vēlos studēt. Mammas brālis (jurists Ģirts Rūda – aut.) ieteica stāties juristos, būšot vismaz lielais piķis. Tā arī izdarīju, bet šīs studijas man riebās, ciest nevarēju! Studiju laiku atceros kā vislielākās zobu sāpes. Studiju 2. kursā 21 gada vecumā man atklāja ādas vēzi 1. stadijā… Iedomājos to visļaunāko un izlēmu: ja man tagad jāmirst, tad vēlos savā dzīvē darīt to, kas man tiešām patīk! Tas bija kā klikšķis – sapratu, ka dzīvoju savas ģimenes, ne savu dzīvi; daru to, ko gribētu viņi. Tā nu pēc veiksmīgas operācijas arvien vairāk lūkojos ārzemju virzienā. Pieteicos auklīšu programmā «Au-Pair» darbam ASV. Lai iegūtu darba atļauju Amerikā, jābūt kristāltīram. Lai arī es jau biju atradusi ģimeni, pie kuras strādāt, un ģimene aģentūrai, kurai man jānokārto darba vīza, darba atļauja, jau maksāja naudu (15 000 ASV dolāru (~14 100 EUR) gadā), galavārds bija ASV vēstniecībai Rīgā, tikai tā izsniedza vīzu. Par manu došanos prom neteicu nevienam, pat mammai ne. Nostādīju visus fakta priekšā: man ir vīza, man ir biļete, braucu uz ASV, lai ko jūs teiktu, es nepārdomāšu! Zināju, ka mani mēģinās atrunāt, es taču strādāju un mācījos savā specialitātē – strādāju vienā no, tā teikt, krutākajiem juristu birojiem Baltijā – «Sorainen», ģimenes uzskats bija apmēram tāds: “Vai tu traka – no «Sorainen» brauksi uz ASV strādāt par auklīti, lai atrastu sevi?!” Jā, braukšu!”
Vairāk lasiet laikraksta piektdienas, 17. februāra, numurā ŠEIT!
Esmu rasiste un laikam tas ir labi nekā ciest no sūdaina nigera
Un tu domā, ka mūsu bāleliņi ir labāki? To, ko pasniedz mums kā statistiku, ir tīrākās pupu mizas! Realitātē vairums mūsu sieviešu izvēlas piedot un ciest tālāk!
Meitenei veiksmi un izturību!
Nav saprotams ko šeit reklamē, ka braukt prom ir labāk? Tas raksts ir skumīgs un nekā iedvesmojoša nav, varbūt viens otrs padomās, ka savas spējas un enerģija lietderīgāk ir izmantot mūsu zemē.
Ar šādu”sūro” dzīves stāstu pus Tukums vazājas!Negribu mācīties,meklēju sevi u.c. blēņas.Labāk jau pasēdēt vecākiem uz kakla,ātri piedzemdēt un saņemt pabalstus.Urā
Pareizajā domāšanā ietilpst paņemt studiju kredītu, pabeigt augstkolu, strādāt bankā, paņemt vēl divus kredītus auto un dzīvoklim un turpināt strādāt tai pašā bankā vēl 5 gadus pēc pensijas.
Ja kas,kredītus visvairāk ņēmuši cilvēki ne ar augstāko izglītību!Pie pareizas domāšanas laba izglītība ir primārais.
Stāstam nav ne vainas, meitene malacis!
Es Henrieti atceros kā mazu žiperīgu, smaidīgu un varen pļāpīgu meitēnu blondiem, lokainiem matie, kas nāca pie omes uz darbu un savaldzināja pilnīgi visus…. Malacis, meitēn 🙂
sorainen? sorainen ir nabagmāja !tad jau labāk mainīt autiņus večukiem kalamazū vai citā asv pilsētelē.
Nekādi nevaru saprast, kur tā “malacība” izpaužas? Var jau būt vaina tā, ka nevar šeit izlasīt visu rakstu, bet, KAS IR SASNIEGTS???
Manā skatījumā sasniegts ir tas, kas cilvēks dzīvo savu dzīvi un dara to, kas viņam patīk, nevis mehāniski iekopējas “veiksmīga cilvēka” pseidostandartā.
tādu cilvēku,kas dzīvo savu dzīvi un dara to, kas viņam patīk, un pie tam veiksmīgi dara, nekur “neiekopējoties”, Tukumā un Tukuma apkārtnē ir daudz”) Nesaprotu, kas šajā stāstā ir tik īpašs.
Tev kremt, ka Tevi nav intervējuši? Piesakies redakcijā vai palūdz kaimiņu, lai piesaka, ja pats kautrējies.
Kopumā iedeja laba- aizsākt interviju ciklu ar “mazajiem ļaudīm”
Вспоминаю советские времена в Тукумсе. Полно людей, у всех работа ! Вкусная и настоящая еда!Сейчас едим говно, пусть и много его в магазинах!Все уехали работать на самой низкой работе на чужбине!Выходят замуж за негров и пакистанцер ради гражданства и денег!Просто позор и ужас!Во что мы превратились…
Ej nu ej, kurā Tukumā tad tu tagad dzīvo?! Vai arī tev acī iekritis kā pasakā burvim stikla gabals, kas redzi un uztveri kropļo?! Dzīves līmenis no padomju laikiem audzis simtkārt. Iespēju tāpat ir simtkārt vairāk. tas, ka daudzi cilvēki ir izrādījušies lieki, tempam nav tikuši līdzi, arī fakts. Bet arī padomju laikā tādu taču nebija mazums. Tiem, kam nebija pareizā migranta-padomju darbinieka-strādnieka biogrāfija nekāda lielā izvēle jau nebija; pēc desmitiem gadu stāvēšanas rindā, trulas dzīves un knapināšanās, varēja zapiņam sakrāt, kaut kā rindu dzīvoklītim-kabatiņai sagaidīt, ja izdevās izkalpoties, uz ārzemēm – uz Bulgāriju drīkstēja aizbraukt. Un krievu valodas stundu skaits vidusskolā vismaz manā laikā bija tieši 2 reizes lielāks nekā latviešu valodas.paldies, nē, tādu ”leiputriju” tikai murgos kāds varētu vēlēties!
Tā ja nu īsti nebija, ka krievu val. stundas bija vairāk, nekā latviešu. Jā,citas svešvalodas gan varēja mācīt vairāk un labāk!
Ēdiens patiešām bija veselīgāks, to nevar noliegt!
Par pārējo – var pastrīdēties.
kas ir sasniegts pēc tiem piedzīvojumiem Amerikā ,lai par to mums būtu jāzina.