Ar apkures problēmām irlavnieki tiek galā paši

Šomēnes laikrakstā sākām rakstīt par to, kā sākusies apkures sezona Tukuma novadā – pilsētā un pagastos.

Ja grib, var vienoties

Par atšķirīgu risinājumu siltuma padevē uzzinājām Irlavā – mūs izbrīnīja pašvaldības vadītāja Viļņa Janševska teiktais, ka viņu pagastā centralizētas apkures nemaz nav: "Katrai daudzdzīvokļu mājai un iestādei ir autonoma apkure. Divās daudzdzīvokļu mājās katrs īpašnieks savu dzīvokli apkurina pats, trijās – apkure mājas robežās ir centralizēta un to nodrošina paši, savukārt iestādēs – pagasta pārvaldes ēkā, bērnudārzā, bērnunamā un sporta hallē ir gāzes apkure. Ieguvums ir tas, ka gāzes cena šobrīd ir zema un nav jāalgo kurinātāji. Algās no tā vien ietaupām Ls 1000 mēnesī. Man pārmet neekoloģisku domāšanu, bet var pārmest vai nepārmest, pagastmājā apkuri vēl neesam ieslēguši, māja nosiltināta, labi tur siltumu."

Vaicāts, vai spīdzina darbiniekus, pagasta pārvaldes vadītājs nosmējās un paskaidroja – kad aukstāks, protams, siltumu ieslēdzot, bet tik siltā laikā, kā tagad, visu dienu kurināt nav nepieciešams.

No neefektīvajām katlu mājām pagastā tikuši vaļā jau pirms vairākiem gadiem, jo šāds siltums izmaksājis ļoti dārgi un iedzīvotāji no tā sākuši atteikties. Tagadējais variants, kad iedzīvotāji par to domā paši, esot labs un pierāda, ka cilvēki var vienoties: "Turklāt, dzīvokļi ir privāti, pašiem par siltumu un citām vajadzībām jādomā, jo kurš vēl to darīs..? Kārtība tāda, ka katrai ģimenei noteiktā laikā jāatved malka, jāiesaistās citos darbos un maksājumos kopīgai mājas uzturēšanai."

V. Janševskis ieteica parunāt ar Initu Freidenfeldi, kurai ir pieredze 18 dzīvokļu mājas «Riekstiņi» apsaimniekošanā. Šajā mājā iedzīvotāji jau labi sen vienojušies par centralizētu apkuri.

Jau sestā apkures sezona

I. Freidenfelde pastāstīja, ka vecajā katlu mājā, kura no daudzdzīvokļu mājām atrodas patālu, bijuši ļoti lieli zudumi: "Tas, ka katlu māju izmantot nav lietderīgi, bija skaidrs visiem. Tas bija, šķiet, 2004. gads, kad sasaucām mājas galā sapulci un lēmām, ko darīt, jo – ja paši neko nedarīsim, nebūs siltuma. Zinājām, ka negribam skursteni katram dzīvoklim un ka varētu saimniekot kopā. Protams, vienoties nebija viegli, grūtākais bija samest naudu apkures katliem (viens maksāja ap Ls 800) un skurstenim, ko nopirkām. Bet tam pamatni mājas galā uztaisījām paši. Sākums bija grūts, bet mums izdevās. Es domāju, kaimiņi man ļoti uzticējās, bet nav jau arī tā, ka es viena visu izlemju -visu darām kopā.

– Kurš jums sagādā malku?

– Katram dzīvokli jāsagādā malka atbilstoši kvadratūrai, piemēram, trīsistabu dzīvoklim tie ir 15 m³. Malku liekam aiz mājas laukumā. Vajadzētu uzcelt nojumi, lai nestāv zem klajas debess, bet šogad to noteikti neizdarīsim.

– Cik būtu jāmaksā naudas izteiksmē?

– Vidēji Ls 16 mēnesī.

– Vai ir kāds, kas malku neatved?

– Divi dzīvokļi, bet cīnīties ar viņiem ir bezspēcīgi. Cilvēks jau zina, ka silts būs tāpat, ko tur daudz uztraukties… Un kas mainīsies, ja kādu iesūdzēs tiesā?!

– Kā jūs kurināt?

– Tiekam galā pašu spēkiem.

– Vajadzības daudzdzīvokļu mājā ir dažādas, ne tikai apkure, kā tās risināt?

– Visu darām pašu spēkiem. Ziemā bija skursteņa kāja jātīra, kopā tīrījām, plīst kāda caurule, taisām. Protams, ja avārija ir dzīvoklī, tā jānovērš pašam, bet, ja kāpņu telpā vai pagrabā, sanākam visi kopā un novēršam.

– Jums ir savi santehniķi, elektriķi vai brigāde, ko var paaicināt?

– Savi cilvēki, pieredzējuši; mans vīrs daudz zina un var palīdzēt. Turklāt cilvēki jau darot arī iemācās.

– Ko darāt, ja nepieciešams veikt nopietnākus remontus?

– Bija doma nomainīt ārdurvis, ielikt tādas kārtīgas, bet piedāvājums bija ļoti dārgs un to nevarējām pacelt. Vācam tādu kā apsaimniekošanas naudiņu, kuru sakrājam nopietnākām vajadzībām, piemēram, nupat labojām jumtu – uz lodžijām nepareizi uzprojektētā jumta dēļ tecēja lietus. Paši izdomājām, kas un kā jādara un pagarinājām jumtu visā mājas garumā. Visus darbus izdarījām paši, tikai nopirkām materiālu.

– Jūs nebaida, ka krīzes laikā viss putēs un bruks?

– Vai tāpēc mēs savu māju nekurināsim? Un kas mainīsies, ja sāksim čīkstēt un gausties? Es esmu optimiste, un tas laikam man no skolas, kur strādāju, jo tur šo optimismu var iegūt. Zinu, ka te gribu dzīvot un ka man par savu māju jārūpējas. Un kas mums nekaiš – ir silts, mājīgi; jau 13. septembrī pa druskai sākām kurināt, lai gaiss apmainās, tagad drusku vairāk.