Nesen kādā televīzijas raidījumā skolas direktoram gandrīz kā likumpārkāpējam nācās taisnoties, kāpēc skolā ir bufete, kur pārdod kolas un citus saldinātos dzērienus un saldumus. Taču visu to pašu un vēl vairāk iespējams nopirkt jebkurā veikalā, kas atrodas turpat blakus skolai. Nepirks skolā, pirks pa ceļam uz un no skolas. Esmu arī par to, ka skolas ēdnīcā vajadzētu kontrolēt, kādu ēdienu dod skolēniem, bet šādās kontrolēs speciāli visu vērību pievērst tikai un vienīgi sāls un cukura daudzumam ēdienā mūsu apstākļos šķiet nedaudz tāda kā šaušana ar lielgabalu pa zvirbuļiem. Arī paaugstinātais nodoklis saldinātajiem bezalkoholiskajiem dzērieniem diez vai samazinās to lietošanu pusaudžu vidū, ja nu vienīgi cenas ziņā pietuvinās kādai alus pudelei ar atlaidēm…
Manuprāt, daudz bīstamāka ir tā saukto e-vielu klātbūtne dažādos it kā veselīgos produktos. Piemēram, nesen pēc lasītāju ierosmes nācās papētīt, kuros produktos ir un kāpēc tiek lietota garšas piedeva E-221 jeb nātrija glutamāts. Izrādījās, grūtāk atrast produktu, kur tā nav, nekā nosaukt veselu rindu ar šo garšas pastiprinātāju uzlaboto produktu. Un šis bagātinātājs ir īpaši viltīgs – jo vairāk šīs piedevas, jo vairāk mums kāds produkts garšo, jo vairāk to apēdam.
Tātad sāls un cukura pārmērīga lietošana nav vienīgā nevēlamā. Pētāmas būtu arī citas pārtikas piedevas, arī tas, cik nekaitīgi ir dažādie it kā bērniem vien domātie cīsiņi, kuros gaļas ir ļoti maz vai pat nemaz.
Protams, jautājums par ēdiena kvalitāti un ēšanas paradumiem ir ļoti aktuāls. Tikai pašreizējo situāciju, kurā tik daudz viltīgu vilinājumu, iespējams mainīt un iegūt vismaz kaut kādus uzlabojumus veselības jomā, vispirms jau – iegūstot patiesu un ticamu informāciju, kā arī izglītojoties. Un skolās, pirms drebināt direktorus par kafejnīcas bulciņām, vispirms vajadzētu atkal ieviest veselības mācību, kurā stāsts par uzturu, tā piedevām un ietekmi uz veselību būtu svarīga mācību procesa daļa.
Kad ieraksta draudzenē gūglē divus vārdus – smadzenes cukurs –, rezultātos dabū divas pilnīgi pretējas atbildes. Proti, 1) cukurs nogalina smadzenes; 2) cukura nepietiekamība kaitē smadzenēm. Aiz abām stāv gudri dakteri ar spēcīgiem argumentiem. Manuprāt, ir jāizvēlas līdzsvarots ceļš, nevis mūžīgi vienā vai otrā grāvī jāiekrīt.
Cik sevi un vienaudžus atceros skolas laikā (kas nemaz nebija tik sen), nebija šķēršļu nopirkt kādu cukurotu dranķi pat tad, ja skolas ēdnīcā tas nebija iegādājams. Gribēs-aizies un nopirks. Kārtējais veids kā trallināt budžeta naudu, maksājot kaut kādām komisijām, kuras pārcilā skolas bufetes un produktus tajās.