Es gribētu klausīt kādā Raimonda Paula dziesmā izteiktajam padomam: “Negaidi, nesauc tu bagāto rudeni,/ gan jau tas atnāks – nesaukts un negaidīts!” – ar pilnu krūti ļauties pavasarim, vērot tā ienākšanos, izbaudīt dabas atmodas skaņas, garšas un smaržas, bet iekšējais vadātājs – gatavais Susaņins! – ik pa laikam aizved pa takām, kas saucas «Gatavošanās rītdienai». Nākotne ir ļoti prasīga – lai cilvēks neizkristu no sociālās aprites un varētu samaksāt par civilizācijas labumiem, nemitīgi jāapliecina sava kompetence, attīstītais intelekts, kreativitāte un citos svešvārdos nosaucami personības raksturotāji. Tā – dzenoties pakaļ labklājīgai nākotnei – aizsmaržo ziedēšanas laiks, bet tā vietā, lai priecātos vismaz par augu nobriešanu, krītam žēlabās par neizbaudīto ziedoņa aromātu.
Atmiņā palicis skolotājas rakstītais zem kāda mana 6. klases sacerējuma, kurā cita starpā izteicu savas bažas par iespējamo mežu izciršanu: ”Nebaidies par nākotni, jo nākotne esi Tu pati.” Kā es varēju nebaiļoties, ja vecāsmātes māju, kas īstenībā bija mežu ieskauta, sapnī redzēju jaunceltņu vidū?! Tas bija viens no baisākajiem murgiem. Bet mana baiļošanās un domas par rītdienu tikai sagandēja toreizējās esības prieku, taču tas nekādi neatturēja daudzo Latvijas mežu izcirpšanu vēlākajos gados.
Ja es būtu zinājusi, ka leļļu prieks pāriet pats, ka tas nav varmācīgi jāaprauj, tad pašā spēles karstumā nebūtu domājusi par to, kā izdzīvošu, kad spēlēties ar mantām vairs nebūs pieklājīgi, kad mans cienījamais vecums rotaļāties neatļaus, kaut arī tik ļoti to gribēsies…
Prasme dzīvot tagadnē, katru mirkli piepildīt un izbaudīt – tā ir Dieva dāvana, acīmredzot ne katram dota. Tie ir laimīgi cilvēki, kas ne tik daudz reflektē par bijušo un nākamo, bet rāmi un mierīgi izdzīvo savu vienīgo laiku, skaisti noveco, nerīkojot n-tos atvadu koncertus, savas miesas nestiepjot un neko lieku tajās nepumpējot.
Bet kā lai dzīvo tik vienkārši un brīvi – tikai šeit un tagad? Pat bērns, kas tik tikko ir acis atvēris, lai apskatītu šo balto pasauli, tiek ierauts plānošanas, prognozēšanas, karjeras veidošanas ritenī, jo nekavējoties tiek pierakstīts rindā uz socializēšanos – uz bērnudārzu, kaut līdz tam vēl jāgaida gadi divi…
Lai nu kā, ir svarīgi, cik daudz no visādiem nosacījumiem brīvas telpas radām sev apkārt – lai var ērtāk un līksmāk mūžā izgrozīties.