Nu Tukuma Rožu svētki ir galā. Ticiet vai nē, bet nostaigāto attālumu bilance trijās svētku dienās krietni pārsniedza 25 kilometrus. Turklāt tiem, kas tikpat aktīvi vai vēl aktīvāk – kā ģimeņu orientēšanas spēles dalībnieki vai vēl daudzi citi, kam vajadzēja pabūt arī Melnezerā, Durbē un Pauzera pļavas, vai kas kopā ar bērniem n-reizes gāja uz Pilsētas parku un atpakaļ, vai kas vēl svētdien izbrauca Rožu velobraucienā – pieveikto kilometru būs vēl daudz, daudz vairāk. Un, lai arī cik ātri kājas nekustētu, ne visur varēja pagūt…
Protams, kad prasa, kas paliek pēc svētkiem, šodien, tas ir pirmdien, pirmais vārds ir nogurums – tāds milzīgs, nu tāds, ka gan kājas neklausa, gan galva iespaidu dēļ šķiet smagāka par smagu… Bet – pāri visam – gandarījuma pilns lepnums. Par savu pilsētu, par prieku, ko tā dāvāja sev un saviem viesiem, par tiem daudzajiem cilvēkiem, kas darīja visu, ko varēja un vēl daudz, daudz, daudz vairāk, lai svētki izdotos. Un – kas būtu «Trakais nobrauciens» bez trakajiem, kas nobrauca?! Kas būtu koncerti bez skatītājiem, spēles bez spēlētājiem, ēdamiela bez ēdājiem vai tirdziņš bez pircējiem?! Tātad – svētki – tā ir kopīga lieta un izdošanās. Protams, visās šajās darbības ir vajadzīgs gan radītājs, gan baudītājs, un kā vienu tā otru šajos svētkos netrūka. Tāpat kā atsauksmju, un tas varbūt ir tik labas tāpēc, ka lielai daļai vairs negribas stāvēt malā un skatīties. Tieši otrādi, gribas to svētku garšu garšot, esot iekšā pašā viducī, rīkojot, organizējot, apvienojot, piedaloties… Gribas būt tai burziņā, tai jezgā, tai … Ziniet, aptrūkstas vārdu, lai visas iespējamības apzīmētu.
Protams, visiem labi zināms (un tur nav ko kaunēties), ka cilvēks pēc dabas ir slinks un reizēm vēlas, lai viņu izklaidē; vislabāk, ja pašam pat mazais pirkstiņš par to nebūtu jāpakustina, taču šoreiz bija laime arī tiem – ja gribēja, varēja nedarīt neko, tikai klausīties, skatīties un priecāties.
Patiesības labad jāteic, bija jau arī ļaudis, kas nebija mierā ar triju dienu jezgu pilsētā, viņus aizskāra un kaitināja troksnis un lielā ņemšanās, neapmierināja, ka mašīnu nav, kurt atstāt un ka centrā iebraukt nevar… Nu ko tur bilst… Šāds dvēseles stāvoklis ir saprotams, jo svētki ne visiem ir svētki – pavisam objektīvi…
Un tomēr… Cik daudz labu vārdu šais dienās dzirdēts! Par svētkiem, par to rīkotājiem, par mums – tukumniekiem pašiem! Šodien redakcijā bija ienācis kāds vecāks pāris un lūdza kādu foto no svētkiem, ko parādīt draugiem citā zemē. Lai palepotos, kā Tukumā protam svētkus svinēt. Protam taču, vai ne!?