Kopš tā laika, kad Pilsētas (1905. gada) parkā bija karuseļi (turklāt pastāvīgi) un citas izklaides, pagājuši ļoti daudzi gadi, tik daudzi, ka šobrīd pat grūti atcerēties precīzākas parka izskata detaļas, vien to, ka tur bija biļešu būdiņa, nožogojums un saldējums. No prāta izgaisis brīdis, kad tas viss tika aizvākts un kad šai vietā palika parks kā parks. Interesantāk palika, kad tur invalīdu dienas centrs rīkoja Līgo svētkus, kad piestāja kāds karuseļu buss vai citas atrakcijas. Un viss.
Jau daudzus gadus pašvaldībai ir vēlme padarīt parku tuvāku un vairāk izmantojamu tukumniekiem, taču naudas dēļ rokas allaž bijušas par īsām. Šī gada budžetā nauda parkam ir ieplānota un ir cerība, ka citas vajadzības neaizsteigsies priekšā un ka pagājušajā gadā veiktajai meliorācijai būs turpinājums – labiekārtošanas darbi ar celiņiem, apgaismojumu un rotaļlaukumu. Un tomēr. Lai kādu vietu izmantotu vai iedzīvinātu, tai jāiedveš dzīvība, jārada apstākļi, lai būtu vēlme uz to, šai gadījumā – parku – iet. Protams, ir viedokļi. Kādam joprojām sāp sirds par ledus halles dēļ zaudēto vienīgo brīvo laukumu centrā vai neapgūto Saules dārzu, kur ļaudis saredz vairāk iespēju, jo tas centram tuvāk. Tai pat laikā ir labi piemēri, kā jaunais iedzīvojas. Tā tas notika ar rotaļlaukumu Spartaka ielā, kas kļuva apdzīvots tik ātri, ka drīz vien vietu jau bija par maz. Tā noticis ar veloceliņiem, kas, lai arī daudz kritizēti, ir ieņēmuši savu vietu pilsētas sejā un ļaužu ikdienā. Vai tā būs ar parku?! Ar pagātnes atmiņām noteikti būs par maz – vajadzēs papildu darbu vilinājumus un attiecīgi darbu. Visdrīzāk, ja vienlaikus atdzīvosies idejas Pauzera pļavās, būs vieglāk atdzimt arī parkam. Kā jau, kad kādai lietai ir interesenta, nestandarta pievienotā vērtība. Ja parkā būs kas tāds, kā dēļ būs vērts uz turieni iet, jo tā novietojums nav gluži tik izdevīgs kā, piemēram, Cēsīs, kur lielie parki teju vai pilsētas sirdī salikti un ir rokas stiepiena attālumā no katra, kas centrā iebraucis. Tāds tagad laikmets – gribas visu tuvu, ātri un ar iespējami lielākiem pārsteigumiem…
Un, protams, noteikti jāpadomā, ko darīt, lai tiem, kas gatavi parka skaisto veckoku paēnu un citus zaļas dabas jaukumus baudīt kaut tūlīt, nebūtu par savu un bērnu drošību jābaidās un tāpēc staigājot pār plecu vien bažīgi jāskatās…
Atvainojiet, bet kādu vēl ”papildus darbs un vilinājums” būtu vajadzīgs? Parks atrodas nepilnu 10 minūšu gājienā no pilsētas centra. Ierīkojam tur gājēju/velo celiņu, dažas vietas, kur pasēdēt un rotaļu laukumu – cilvēku tur netrūks ne dienas.
Nav jau parks dziļā nomalē, tepat vien ir, tuvu centram. Kurš grib, aizies
Redakcija pati sēž ēkas telpās, kur agrāk bija zaļā zona. “Paldies tiem, kas atļāva šo zaļo zonu padarīt urbānu.” Tukuma patrioti.
Ja bija laiks , ka tads parks bija mana berniba, bet tagad to vajadzetu atkal atdzivinat , berni ar vecakiem varetu aiziet , ja un gan protams vasaras sezona kadu budinu ar uzkodam, kur pasedet kamer berni spelejas , varianti butu daudz , bet kas to uzklausis?
Ļoti labi atceros ,kad piecdesmito gadu beigās, sešdesmito gadu sākumā parkā darbojās kafejnīca, bija estrāde, notika dažādi pasākumi. Bija soliņi, bija bērniem smilšu kaste, šūpoles parkā uzturējās un pastaigājās cilvēki. Parkā kūsāja dzīvība. Tajā laikā, Upīši bija vidusskola, kur tagad mākslas skola bija kino “Saule”,bet blakus bija skolas internāts tāpēc netrūka šajā rajonā jaunieši.Uzskatu, ka atdzīvinot parku arī tagad noteiktu atdzīvotos viens pilsētas rajons.
Tā domā ļoti daudzi tukumnieki, un tas būtu tikai pareizi. Jāatdzīvina gan pilsētas viena, gan otra daļa. Tukums ir paplašinājies. Tur kur tagad ir Statoils bija granšu karjeri, un neviens negāja staigāties. Pilsētas nomale bija Dārzniecības iela.
Viena daļa tukumnieki vēlas atpūsties Lielās ielas parkā, otra daļa pie Melnezera.
Tas zuker-sālmans lai klusē. Viņam vienmēr tādi dīvaini viedokļi. Vai nu nav “iedzimtais” tukumnieks, vai ļoti jauns.
Pie maza budžeta ierosinu iedzīvotājiem balsot, kuru vietu labiekārtošanai noteikt kā prioritāti. Vai maršrutu virzienā uz Melnezeru, vai Tukuma parku.
Novērojumi liecina,ka paši tukukumnieki ļoti iecienījuši ceļu cauri mežam uz ezeru.
Nav ko apraudāt pagājušos laikus,kas bijis ,tas izbijis.
Neviens nonoliedz ,ka bērnībā zāle bija zaļāka un debesis zilākas ,neskatoties uz to ,ka debesis virs Tukuma bija pilnas ar krievu militāristu maitasputniem.
Stipri šaubos ,vai kādam šodien vajadzīgi tie vakardienas ”labumi”,lai kā par tiem jūsmo vecāka gadagājuma ļaudis.
Var jau ierikot tadu atputas vietu ka Dzintaros. Pati tur vedu bernu rotalaties. Diena paskreja nemanot.Parks ir izdomats gan maziem,gan lieliem