Ir tāds nerakstīts likums, ka žurnālisti, pirmkārt, cenšas nostāties vājākā pusē. Nu, proti, aizstāvēt cilvēkus, kuru tiesības aizskar vai ignorē “sistēma”. Un tikai tad, ja, aptaujājot iesaistītos, rodas pārliecība, ka tas “velns nav tik melns, kā viņu mālē”, tiek izskatīts arī variants, ka varbūt cilvēku prasības ir nedaudz pārspīlētas. Tas gan notiek salīdzinoši retāk, bet tomēr notiek. Līdzīgu iemeslu dēļ mēs allaž iestājamies par dabas aizsardzību, jo tieši daba attiecībās ar cilvēku, visbiežāk ir tas vājākais posms. Bet nu ir situācijas, kad…pat nezin ko īsti domāt…
Viena no tādām – privātie meži. Tā nav runa par tiem bezizmēra īpašumiem, kur i nocirst kaut ko sanāk, i briežam, i medņam labi – kur rocība pietiekama, lai to visu sabalansētu. Vairāk par gadījumiem, kāds aprakstīts šīs dienas laikrakstā. Domāju, katrs var dzīvi iejusties īpašnieka ādā, kurš, gana spiedīgas vajadzības mākts, plāno izcirst sev piederošo mežu, bet pēkšņi atklāj – iecerēto tūkstošu vietā, var iegūt vienīgi 157 eiro un viss tas vien aizsargājama putna dēļ, kurš neregulāri uzturas šajās teritorijās. Dusmas, vilšanās, neizpratne un līdzīgu emociju izvirdumu nācies uzklausīt arī citos gadījumos, kur īpašnieki atklājuši, ka pēkšņi un piespiedu kārtā kļuvuši par kādas dabas vērtības lolotājiem, saņemot salīdzinoši nelielu kompensāciju, pat ja “tīru sirdsapziņu“ Dabas mātes priekšā. Un tajā pašā laikā absolūti saprotama ir arī dabas sargātāju pozīcija, kas uzstāj – ja nebūtu šāda piespiedu mehānisma jeb likumu, kas neļauj cirst mežus, kur mājo šie aizsargājamiem putni, dzīvnieki, augi, to stundiņas sen jau kā būtu skaitītas.
Un nu – pat interesantākais. Kamēr katrs – dabas sargi un īpašnieki – turpina savu personīgo sāpi sāpēt, par reizēm apmainīties apvainojumiem, tās institūcijas, kuras šos, to skaitā dabas aizsardzības un mežsaimniecības jautājumus skata politiskā līmenī, vislabprātāk izvēlas pozīciju…pastāvēt maliņā. Vai gan savādāk izprotama tik kūtri un negribīgi veiktās vai precīzāk –neveiktās reformas jau minētājā kompensāciju sistēmā? Kā izskanējis ne vienu reizi vien savstarpējās sarunās – ja mežu īpašnieki, kuri kļuvuši par jaunajiem “dabas sargiem” saņemtu arī cilvēcisku kompensāciju, ne tikai puspliku “paldies”, iespējams, nevēlētos reiz pa reizei, kādu ērglīti burtiski nožmiegt, kas tad izjaucis viņu plānus. Bet dabas sargiem nebūtu lieki jābaidās sarunāties ar cilvēkiem.