Mūžības ceļos devusies
ASTRĪDE IVASKA
07.08.1926 – 24.03.2015
Viena no lielākajām mūsu laika latviešu dzejniecēm. Viņa sevī iemiesoja mūsu pirmās brīvvalsts cilvēku dziļo sirds un kultūras inteliģenci, rūpes par savu tautu, savas valsts likteni. Tik daudzās savās izpausmēs viņa bija piemērs ikvienam, kas ar viņu saskārās. Dziļi jūtīga, skaista, nacionāla un kristīga dvēsele. Reizē pasaules vēriena un redzējuma cilvēks, kam tik svarīgs viss, kas notiek ar tautu, Dieva doto dzimto vietu. Sava tēva, sarkanā terora nomocītā ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa labā meita, kas līdz pēdējam elpas vilcienam sevi atdeva tautai, Latvijai, saviem līdzcilvēkiem.
Lestene bija viņas laimīgā vieta Latvijā līdz piespiedu aizbraukšanai trimdā 18 gadu vecumā 1944. gadā, kur iegūta dziļa izglītība, kopā ar vīru, Rīgā dzimušo igauni Ivaru Ivasku darbojoties žurnāla «Books Abroad» (vēlāk «World Literature Today») projektos, ir piedzīvota pasaules literatūras un kultūras elpa. Viņas inteliģence sildīja, pacēla un stiprināja… Izstāstītie stāsti par Lestenē bērnībā un jaunībā piedzīvoto vēl gaida savu publicitāti, ar tiem lasītāji varēs iepazīties topošajā grāmatā «Lestenes stāsts». Tik bagāts mūžs, no kā tik daudz varam mācīties… Kā mīlēt savu zemi, savu tautu un kā kalpot citiem. Līdz pēdējam elpas vilcienam.
Dziļā cieņā un pateicībā liktenim par iespēju pēdējo divu gadu laikā sarunāties ar Dzejnieci un kopā domāt par Lesteni, mūsu tautas likteni un Sākotni. Mācīties no viņas pazemību un drosmi doties jaunos ceļos… Bet visvairāk jau mācīties svinēt dzīvi – ieraudzīt, ka katra jauna diena ir svētki, mums Dieva doti.
***
Drīz aizies tie, kas mūs atceras,
izzudīs sirdīs mūsu pēdas.
bet mums vēl jāturas, jāturas,
vēl neesam veļi, nedz vēja vēdas.
Mums jāturas, jāturas
bez laika un savas vietas,
mums jāpaglābj sirdī viss zudušais,
jārada laiks un vieta.
Kaut kādreiz mēs paši paliksim
tikai gars, tikai vēju vēdas,
tomēr aiz sevis atstāsim
savu siržu, savu vārdu pēdas.
VĀRTI
Līdz pirmiem vārtiem
atplūst upes,
palo, ulgo un pošas
atrast no brasliem.
Tie ir zemes vārti.
Pie otriem vārtiem
apstājas vēji:
rietenis austrenim jautā –
uz kuru pusi?
Tie ir debesu vārti.
Pie trešiem vārtiem
apstājas dienas
un naktis atliek
savus plīvurus nosti.
**
Jo mirt
būs tāpat kā mīlēt –
sajust straumi plūstam sev pretī,
sajust straumi stiprāku par sevi,
sajust straumi un plūst tai pretī,
sajust straumi sevi nesam,
nebaidīties un nirt.
SAULGRIEŽU STUNDA
Manā dārzā zied septiņas saulgriezes.
Kurpu jūs griežaties, septiņas saulgriezes?
Allaž pret sauli.
Septiņu saulgriežu ciparnīcas
rāda saules lauvas stundu.
Un es zinu, ka atgriezīšos
pie plakanā akmens ezermalā,
uz kura var izstiepties meldros un ticēt,
ka saulgriezes atgriezīs pasauli.
ĪSTENĪBAI
Es tevī iekožos kā maizes rika, īstenība,
tu vienīgā man iespēj spēku dot.
Ne sapņi, ilgas, dzīvei novērstība
var manu sirdi vairāk pabarot.
Es tevī iezīžos kā zilā plūmē, īstenība,
un ļauju sulai lūpām pāri līt.
Pret tevi vienīgo man ir šeit atbildība,
es tevī sevi gribu sataustīt.
