Agita Puķīte

Mūžībā devusies dzejniece Astrīde Ivaska

Mūžības ceļos devusies ASTRĪDE IVASKA (07.08.1926 – 24.03.2015). Viena no lielākajām mūsu laika latviešu dzejniecēm. Viņa sevī iemiesoja mūsu pirmās brīvvalsts cilvēku dziļo sirds un kultūras inteliģenci, rūpes par savu tautu, savas valsts likteni.

Mūžības ceļos devusies

ASTRĪDE IVASKA

07.08.1926 – 24.03.2015

Viena no lielākajām mūsu laika latviešu dzejniecēm. Viņa sevī iemiesoja mūsu pirmās brīvvalsts cilvēku dziļo sirds un kultūras inteliģenci, rūpes par savu tautu, savas valsts likteni. Tik daudzās savās izpausmēs viņa bija piemērs ikvienam, kas ar viņu saskārās. Dziļi jūtīga, skaista, nacionāla un kristīga dvēsele. Reizē pasaules vēriena un redzējuma cilvēks, kam tik svarīgs viss, kas notiek ar tautu, Dieva doto dzimto vietu. Sava tēva, sarkanā terora nomocītā ģenerāļa Mārtiņa Hartmaņa labā meita, kas līdz pēdējam elpas vilcienam sevi atdeva tautai, Latvijai, saviem līdzcilvēkiem.

Lestene bija viņas laimīgā vieta Latvijā līdz piespiedu aizbraukšanai trimdā 18 gadu vecumā 1944. gadā, kur iegūta dziļa izglītība, kopā ar vīru, Rīgā dzimušo igauni Ivaru Ivasku darbojoties žurnāla «Books Abroad» (vēlāk «World Literature Today») projektos, ir piedzīvota pasaules literatūras un kultūras elpa. Viņas inteliģence sildīja, pacēla un stiprināja… Izstāstītie stāsti par Lestenē bērnībā un jaunībā piedzīvoto vēl gaida savu publicitāti, ar tiem lasītāji varēs iepazīties topošajā grāmatā «Lestenes stāsts». Tik bagāts mūžs, no kā tik daudz varam mācīties… Kā mīlēt savu zemi, savu tautu un kā kalpot citiem. Līdz pēdējam elpas vilcienam.

Dziļā cieņā un pateicībā liktenim par iespēju pēdējo divu gadu laikā sarunāties ar Dzejnieci un kopā domāt par Lesteni, mūsu tautas likteni un Sākotni. Mācīties no viņas pazemību un drosmi doties jaunos ceļos… Bet visvairāk jau mācīties svinēt dzīvi – ieraudzīt, ka katra jauna diena ir svētki, mums Dieva doti.

***

Drīz aizies tie, kas mūs atceras,

izzudīs sirdīs mūsu pēdas.

bet mums vēl jāturas, jāturas,

vēl neesam veļi, nedz vēja vēdas.

 

Mums jāturas, jāturas

bez laika un savas vietas,

mums jāpaglābj sirdī viss zudušais,

jārada laiks un vieta.

 

Kaut kādreiz mēs paši paliksim

tikai gars, tikai vēju vēdas,

tomēr aiz sevis atstāsim

savu siržu, savu vārdu pēdas.

VĀRTI

Līdz pirmiem vārtiem

atplūst upes,

palo, ulgo un pošas

atrast no brasliem.

 

Tie ir zemes vārti.

 

Pie otriem vārtiem

apstājas vēji:

rietenis austrenim jautā –

uz kuru pusi?

 

Tie ir debesu vārti.

 

Pie trešiem vārtiem

apstājas dienas

un naktis atliek

savus plīvurus nosti.

**

Jo mirt

būs tāpat kā mīlēt –

sajust straumi plūstam sev pretī,

sajust straumi stiprāku par sevi,

sajust straumi un plūst tai pretī,

sajust straumi sevi nesam,

nebaidīties un nirt.

SAULGRIEŽU STUNDA

Manā dārzā zied septiņas saulgriezes.

Kurpu jūs griežaties, septiņas saulgriezes?

Allaž pret sauli.

Septiņu saulgriežu ciparnīcas

rāda saules lauvas stundu.

Un es zinu, ka atgriezīšos

pie plakanā akmens ezermalā,

uz kura var izstiepties meldros un ticēt,

ka saulgriezes atgriezīs pasauli.

ĪSTENĪBAI

Es tevī iekožos kā maizes rika, īstenība,

tu vienīgā man iespēj spēku dot.

Ne sapņi, ilgas, dzīvei novērstība

var manu sirdi vairāk pabarot.

Es tevī iezīžos kā zilā plūmē, īstenība,

un ļauju sulai lūpām pāri līt.

Pret tevi vienīgo man ir šeit atbildība,

es tevī sevi gribu sataustīt.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *