Pilnīgi dabiski sēņu, ogu un citu dižķibeles lēto iespēju laikā mācību gadam tuvojos pēdējā brīdī – atgādinot sievai, ka laiks taču bērnam (3. klases skolēnam) nopirkt kādu grāmatu. Sieva reaģēja (gan uz atlaižu reklāmu) un iepirka pieklājīgu nešļavu darba burtnīcu, bloku, krāsu un citu vajadzīgu lietu pēc skolotājas veidota saraksta, par ko šķīrās no Ls 30…
Kurš te, šajā valstī, runā par cenu kritumu? Vai tie grāmatizdevēji, vai augstais PVN, kas negausībā grib vecākiem rokas atkost? Pat grūti iedomāt, kā šoruden skolā bērnus laidīs daudzbērnu ģimenes, bezdarbnieki un kredītsaistību nomāktie… Vai dzirdēts par kādām akcijām bērniem no maznodrošinātām ģimenēm? Šodien veikalā acīs iedzēla kāda caurspīdīga kastīte ar aicinājumu – «Palīdzēsim skolnieciņam!». Virs saujas «melno» santīmu lepni spīdēja 50 santīmu monēta. Kam ar to būs līdzēts, ja paplāna darba burtnīca Ls 5 maksā!?
Toties atminos vasarā bija izveidota īpaša komisija priekšlikumu izstrādei, kā samazināt skolas izdevumus. Radio tie izskanēja apmēram šādi: "Zīmulīti ārā nemetiet, bet uzasiniet! Pusrakstītas pildspalvas vietā nepērciet jaunu, izrakstiet līdz galam veco; mājas pagalmā sarīkojiet tirdziņu, kur apmainīties grāmatām un citām skolai noderīgām lietām…" Nu jauki, taču nekādā sakarā ar Ls 30 apmērā veiktajiem pirkumiem. Ticiet man – vecus zīmuļus es cienu un ārā nemetu.
Ko teikt – pēdējā laikā vairākkārt esmu dzirdējis, ka glupi tie, kas cer uz valsts palīdzību; neesot tāda valsts pienākuma – auklēties ar neveiksminiekiem! Paldies, esam to sapratuši – ar likumiem un nodokļiem tiekam dzīti pavisam šaurā aplokā, taču vai šodienas aitas ir vakarējās, tas, lūk, jautājums?
Tāpēc vien 1. septembrī aiziešu pie skolotājas un pavaicāšu, ko skolā esmu palaidis garām…
