Iekļaujošās komunikācijas zelta atslēdziņas: rīki un attieksme

Komunikācija ir divvirzienu process, un, sazinoties ar cilvēkiem, kuriem ir invaliditāte, ir būtiski izprast, ko īsti nozīmē iekļaujoša komunikācija. Cilvēkam ar invaliditāti tā nodrošina iespēju piekļūt informācijai, un to var panākt, izmantojot dažādus paņēmienus, liekot lietā zināšanas un arī attieksmi.

 

Iekļaujošajā komunikācijā ir pieejami dažādi rīki, kurus var izmantot, lai cilvēks ar invaliditāti vispār saprastu, ko apkārtējie saka, vai arī varētu ko pateikt citiem. Otra komunikācijas daļa ir saistīta ar attieksmi.

 Dažādas pieejas

Invaliditātes veidi ir dažādi – ir psihosociālie, kustību, dzirdes, redzes vai intelektuālās attīstības traucējumi, un saziņai ar katru cilvēku ir savi ieteikumi. Piemēram, ja sarunā piedalās nedzirdīgs cilvēks, tad, nenodrošinot iekļaujošu komunikāciju, viņam saruna šķistu vien kā mutes plātīšana un žestu rādīšana, bet patiesībā tā nav ne iekļaujoša, ne pieejama. Jābūt zīmju tulkam, kurš sarunu pārtulkotu saprotami. Visās situācijās var palīdzēt dažādi rīki, kas saziņu ļauj padarīt iekļaujošu, lai cilvēks ar invaliditāti saprot, ko apkārtējie saka un varētu sazināties ar citiem.

 Bailes kā barjera

Runājot par attieksmi, ļoti bieži jārunā par barjerām jeb to, kā apkārtējie redz cilvēkus ar invaliditāti un kā viņi paši redz citus. Apkārtējiem nereti ir dažādas attieksmes barjeras, piemēram, bailes un nespēja droši sākt sarunu ar tiem, kuriem ir invaliditāte. Tāpat barjera ir nezināšana, informācijas trūkums. Brīžos, kad cilvēks kaut ko nezina un nepazīst, pirmā reakcija ir bailes. Cilvēki no komunikācijas baidās. Veids, kā tam tikt pāri, ir vienkāršs: runāt! Attieksme ir pirmā, kas vajadzīga, jo tā ļauj pieeju atrast. Labā ziņa ir tā, ka Latvijā situācija gadu no gada uzlabojas – gan attieksmes, gan rīku ziņā.

Nezināšana saskarsmi neveicina

Darba vide un izglītības iestādes – tajās cilvēks ar invaliditāti uzturas ilgstoši un regulāri, piemēram, katru dienu iet uz darbu. Bet arī šādās vietās ne vienmēr veidojas iekļaujoša komunikācija. „Sustento” vada dažādus seminārus, un katru reizi, kad runājam ar darba devējiem, mēs sakām: visticamāk, viss neritēs raiti, kad darbavietā sāks strādāt cilvēks ar invaliditāti, jo visam kolektīvam vajadzīga neliela pamācība, skaidrojumi. Tas vajadzīgs tādēļ, lai nezināšanas dēļ neveidotos problēmsituācijas.

Stāsts no dzīves. Darba kolektīvā sāk strādāt vājdzirdīga meitene, ar kuru nav nekādu problēmu sazināties tad, ja sarunājas divi cilvēki. Bet vairāki kolēģi apsēžas pie galda un ļoti vētraini apspriež, kā kopā dosies piknikā. Pēc sapulces vājdzirdīgā meitene atnāk pie mums un raud, jo neko nav sapratusi. Brīdī, kad visi runā vienlaikus, vājdzirdīgs cilvēks nedzird un nesaprot neko. Ja kolēģi šo niansi zinātu, t.i., ja kāds viņiem to būtu pateicis, no šādas situācijas varētu izvairīties pavisam vienkārši – pēc kopīgās sapulces viens no kolēģiem visu svarīgo par pikniku izstāstītu meitenei.

 Attieksme veido attieksmi

Runājot par sabiedriskām vietām, mana pieredze ir tāda, ka apkārtējie vienmēr palīdz. Tai pašā laikā ļoti svarīga ir abpusēja sapratne. Ja es dotos uz sabiedrisku vietu un domātu, ka citi nekad man nepalīdzēs, ka es ar ratiņkrēslu tikai braukšu taisni virsū un gan jau visi pavirzīsies malā, tad ir diezgan naivi domāt, ka pārējie to uztvers ar sapratni un prieku. Ja ko tādu gaidi, tad esmu pārliecināta, ka atbilstošu attieksmi arī saņemsi. Bet, ja cilvēkam ar invaliditāti pašam attieksme ir pozitīva, tad arī citi ir saprotoši un atbalstoši. Manuprāt, ļoti liela problēma ir tā, ka cilvēki ar invaliditāti paši nespēj paskaidrot, kādēļ mums kāda palīdzība vai papildus rīki ir nepieciešami. Ir svarīgi runāt.

Baidās būt nepieklājīgs

Iekļaujošajā komunikācijā svarīga ir arī abpusēja sapratne un tolerance. Tomēr cilvēki man ir atzinuši, ka viņi baidās ko jautāt, baidās cilvēku ar invaliditāti aizskart. Nevajag baidīties! Ja šķiet, ka nezini un kaut kas nav skaidrs, labāk pajautāt, nevis baidīties un novērsties. Es vēlētos apgalvot, ka 99,9% cilvēku ar invaliditāti būs ļoti priecīgi paskaidrot, kā ar viņiem var sazināties labāk. Lielākajai daļai tā nav problēma. Piemēram, es ar savu invaliditāti dzīvoju visu mūžu līdzīgi kā ar savu matu krāsu vai kurpju izmēru. To es nevaru mainīt. Tie, kuri invaliditāti ieguvuši samērā nesen, kuriem tā ir jauna pieredze, visticamāk, apvainosies par daudz ko. Tā ir psiholoģiska krīze, un vajadzīgs laiks, lai jauno realitāti pieņemtu.

Nolūkā veicināt izpratni un zināšanas par iekļaujošo komunikāciju uzņēmumiem un to darbiniekiem ir iespēja apmeklēt dažādas apmācības, piemēram, dažādības vadības mācības “Skatu Punkti” (https://skatupunkti.lv/), kuras Sabiedrības integrācijas fonds organizē visā Latvijas teritorijā. Tāpat par iekļaujošo komunikāciju ikviens var uzzināt ko vairāk, apmeklējot līdzdalības un savstarpējās palīdzības platformu „Dod iespēju,” kuras mērķis ir aicināt sabiedrību būt atbalstošākiem pret cilvēkiem ar invaliditāti un vairāk iekļaut šo sabiedrības grupu gan darba tirgū, gan sabiedriskajā dzīvē. Cilvēki ar invaliditāti šeit izklāsta savas aktuālās vajadzības un nepieciešamā atbalsta veidus, bet uzņēmumi un organizācijas sniedz praktisku atbalstu to piepildīšanai un īstenošanai. Vajadzību un atbalsta pieteikumu iesniegšana notiek tīmekļa vietnē www.atvertiba.lv

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.