Esmu liktenim pateicīga, ka dzīves ceļš mani atveda uz Jaunpili

Pagājušā gada 26. maijā Agronomu biedrības kopsapulcē Burtniekos par ilgu un godprātīgu darbu profesijā deviņiem agronomiem, to starp arī Austrai Sipeniecei no Jaunpils, piešķīra Agronomu biedrības Goda biedra nosaukumu. Līdz ar to Austras vārds tiek ierakstīts arī biedrības Goda grāmatā. Tā kā Austra uz pasākumu Burtniekos nevarēja ierasties, tad Agronomu biedrības pārstāvji viņu sveica un izsniedza Goda biedra apliecinājumu Ziemas Saulgriežu laikā. Jāpiebilst, ka pirmais Agronomijas biedrības Goda biedrs tika apstiprināts 1937. gadā, un tas bija bijušais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, un pēc Agronomu biedrības atjaunošanas Goda biedru saraksts krietni vien papildinājies.

Austra pašlaik ir pelnītā atpūtā, pensionējusies, tomēr joprojām viņa ir sabiedriski aktīva, vada vietējo pensionāru biedrību, piedalās dārzkopības biedrības darbā un ir dažādu pasākumu rīkotāju vidū. Nu, brīdi pēc Jaunā gada sagaidīšanas, aicinājām Austru uz nelielu sarunu.

Tikai ne Sēlija…

„Īsā variantā varu teikt tā, ka māte man ir kurzemniece, tēvs – vidzemnieks, es piedzimu Latgalē – Viļānu muižā, bet mūža lielāko daļu esmu nodzīvojusi te – Zemgalē. Māte Amilda man ir no ventiņiem, no Popes, tēvs Jānis ir dzimis Piebalgā – Drustos un savulaik beidzis Priekuļu lauksaimniecības skolu. Tolaik mammas brālis bija beidzis Cīravas meža skolu un viņu aizsūtīja uz Viļānu (toreiz Ošupes) selekcijas staciju par mežzini. Savukārt mans tēvs aizgājis strādāt uz Ošupes selekcijas staciju par laborantu. Tur tad arī viņš satika manu mammu un abi apprecējās.

No bērnības atceros, ka sākās karš un mums vajadzēja evakuēties. Tas bija agrā bērnībā, man varēja būt kādi četri gadi. Bet atceros, kā govi piesēja ratu pakaļā un mums bija jānokļūst Kazdangā. Toreiz vēl nedomāja, ka būs tas Kurzemes katls. Kā bērns atceros, ka zirgi negāja, katrs vilka uz savu pusi. Pāri ratiem bija pārlikta mīksta dīvāna gultas virsa, un mēs – bērni tai virsū. Toreiz mēs bijām trīs bērni un mamma gaidīja ceturto… Bet zirgus pa ceļam mums atņēma, un tā mēs palikām Basos. Govs palika mums ar visu klipsi. Tagad, kad skatos filmas par tiem laikiem, kur rāda govis ar mūslaiku klipšiem, man zūd ticamības efekts… Tad sākās okupācijas laiki. Tēvs sāka strādāt par iecirkņa agronomu, tad viņš bija Mašīnu-traktoru stacijā galvenais agronoms un vēl vēlāk – kolhoza priekšsēdētājs. Es jau 7. klasē zināju, ka būšu agronome,” nedaudz ar savām dzīves gaitām iepazīstina Austra.

No «Zaļās zemes» uz Jaunpili

Pirmā darba vieta, kurai Austra pieteikusies, bijusi Saldus rajonā. Bet iznācis tā, ka kādai meitenei ar mazu bērniņu draudēja nosūtīšana darbā uz Latgali. Vienai ar bērnu tas būtu liels pārbaudījums, tāpēc Austra nolēmusi doties uz Latgali šīs meitenes vietā. Un tā kādi četri toreizējās lauksaimniecības akadēmijas absolventi devušies darbā uz Krāslavas pusi, netālu no Aglonas. ”Jau tajā laikā zināju, ka precēšos, un tad jau atnācu atpakaļ. Apprecējos ar Māri Sipenieku. Viņš bija agronoms, kādu laiku arī direktors Irlavas padomju saimniecībā.  Sākumā mēs aizgājām uz kolhozu «Zaļā zeme», pie Kandavas. Tad notika pārcelšana: Juri Mūrnieku no Jaunpils pārcēla uz «Zaļo zemi» par priekšnieku, bet Māri pārcēla uz Jaunpili par Jaunpils lopkopības izmēģinājumu stacijas galveno agronomu. Es strādāju par sēklkopības agronomu. Tas notika 1972. gadā. Un esmu liktenim pateicīga, ka dzīves ceļš mani atveda uz Jaunpili. Šī ir tāda gaiša puse, sākot jau ar seniem laikiem, kad mūspusē dzīvoja Krišjānis Barons, kad šo pusi apmeklēja un kādu laiku dzīvoja Jānis Jaunsudrabiņš. Vēl daudzi citu izcilu cilvēku vārdi saistīti ar Jaunpili. Jāsaka, ka es neizjutu drūmos padomju laikus, jo te viss notika: pili restaurēja, kultūras dzīve sita augstu vilni, pie mums viesojušies gandrīz vai visi ievērojami mākslinieki, rādītas teātra izrādes. Arī nopelnījām labi. Mēs arī strādājām pēc labākās sirdsapziņas. Un, pateicoties lopkopības izmēģinājumu stacijas gudrajai un inteliģentajai vadībai, mums  muļķīgu pavēļu no augšas nebija, kā tas bija daudz kur citur, ”savu stāstu turpina Austra. Interesanti, ka pirms 15 gadiem veterinārārsti Irma un Ēriks Mucenieki intervijā «Neatkarīgām Tukuma Ziņām» saka līdzīgi: ”Esam pateicīgi Dievam, ka atnācām dzīvot un strādāt uz Jaunpili!”

 

Plašāk lasāms otrdienas, 17. janvāra laikrakstā ŠEIT======>>>>>>>>>>>>>>>>>>>

 

Komentāri

  1. Jaunpils pili , atceros, 14. gadsimtā vācu nacisteļu plukatas-okupanti kā sava pūžņa slēptuvi veidoja, turklāt nelikumīga piespiedu darbaspēka vietā izmantoja tramīgākos vietējos, un proti, – lika kuršiem akmeņus nest !…Tagad par kompensāciju , – tās apmērs 17 833 905 eiro un 16 eirocenti.Procenti aug, ģermāneļu mīžas,… NEAPTURAMI !

    1. Daudz bojarišņiku sanāktu, jau no domām vien prāts apmiglojas.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *