Pagājušajā piektdienā kultūras namā četri no Latvijas ievēlētie Eiropas parlamenta deputāti sprieda par situāciju Latvijā un iemeta ne vienu vien akmeni stipri noplicinātajā Latvijas ekonomikas dārziņā. Zālē sēdošie, kas bija nākuši uzdot jautājumus, atbildi parādā nepalika - a ko darījāt jūs, Latvijas vēstneši Eiropā, kad redzējāt, ka valsts iet neceļus un ka problēmu ir vairāk...
Var jau būt, ka man pietrūcis atmiņu veicinošas ēdmaņas, bet kaut kā vienīgi caur miglu atminos, ka sociālajam budžetam - lai tur vai kas - valdošies solīja pirkstus nepiedurt! Bet šeku reku labklājības ministre Iveta Purne, laikam jau bargā Godmaņa bīstoties, beidzot paziņojusi, ka nākies arī virkni pabalstiņu apšņikāt.
Nav viegli uzrakstīt aktuālu redakcijas sleju laikā, kad notikumu kaleidoskops Latvijā uzņem aizvien lielākus apgriezienus! Piemēram, trešdien, kad top šīs rindas, Saeimai jālemj par neuzticības izteikšanu Premjeram un valdībai (Roka neceļas rakstīt "viņa sastādītajai", jo patiesībā jau Godmanim nākas strādāt ar partiju bosu sakombinēto grupējumu...) Tā, brīdi paminstinoties, izšķīros rakstīt par... pingvīniem!
Smejies vai raudi, tici vai netici horoskopiem un ķīniešu paražām, taču tas nu ir tiesa - šis gads, kam daudzskaitlīgie austrumnieki piedēvējuši Dzeltenās Govs nosaukumu, acīmredzmi prasa un arī turpmāk prasīs no mums īstenu vērša spēku un izturību. Nodokļi un cenas kāpj, arī komunālie... Savukārt ienākumi un attiecīgi atalgojums par padarīto - sarūk, un ne jau par dažiem latiem. Vēl bezdarbs...
Lasot pastāstiņus, intervijas ar mākslas pasaules cilvēkiem - veikliem dzejoļu vērpējiem, manīgiem mūzikas instrumentu dīdītājiem, krāsu pavēlniekiem, mani visbiežāk izbrīna tas, cik viņi saasināti uztver pasauli. Viņi dzird, kā saule lec, redz krāsu daudzveidību baltā sniegā un prot sīksmalki pastāstīt, kā jūtas cilvēks, kam salūzusi sirds. Viņi ir mazliet... kā bērni, kas par visu brīnās un visu pārdzīvo. Jā, vēl atceros, to patiesa brīnuma atklāsmi, piemājas krūmos ieraugot pirmos sniegpulkstenīšus. Un arī traģēdijas vērtās sāpes, ja ieraudzīju kādu nomirušu sīkdzīvnieku.
Tapinot šīsdienas sleju, pa galvu grozījās neskaitāmas idejas. Daži kolēģi pat teica priekšā - rakstīt par lauksaimnieku protestiem, par KNAB direktora amata kandidātu visnotaļ strīdīgo izvēli, par Šlesera vēlmi Valsts kontroles lēmumus paturēt slepenībā un citām tēmām. Nenoliedzami - tās ir aktualitātes, kas mudina domāt un analizēt un kurām līdzīgas no valdības mājas tagad nāk katru dienu. Jā, jo sliktāk paliek - jo dīvaināk mūsu priekšstāvji rīkojas.
Kas tikai gan mūsu valstī nav noslēpums! Pavaicājot, piemēram, kam pieder viens vai otrs uzņēmums, atbildi diezgan grūti saņemt, jo tas esot noslēpums....
Es kā vidējais latvietis - kamēr pa kājstarpi nedabūjis, tikām nekust, tālab varu vien klausīties citu stāstos par 13. janvāra notikumiem.
Iespējams, ka tā ir tikai kāda asprāša jaunrade, bet tikpat labi tas var kļūt par veiksmīgu jaunvārdu, ko nāksies izmantot ne reizi vien - šis vārds, kas radies, saliekot kopā drāmu un komēdiju.
<p>Jā, valstī viss put un šūmējas - re, pat valdošie grib Saeimu, tas ir - sevi atlaist, bet Zemkopības ministrija draud ar "masveida problēmām".</p><p>(Kā gan citādi, ja "optimizēs darbiniekus" un "stabilizēs stabilizāciju"!? </p>
Kad 13. janvārī, ejot uz tautas sapulci Doma laukumā, garāmgājēji pieminēja 13. janvāra ielu un stāstīja par tādām kā izbailēm, padomāju - no salīdzināšanas parasti nāk visas nelaimes. Izvēlētais sapulces datums jau no pirmajām dienām netieši tika saistīts ar 1905. gada vardarbīgo tautas apspiešanu Daugavmalā, ar ko noslēgušies, kā vēstures avoti atzīst, miermīlīgie mītiņi.
Politiskās mieles nu skar ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Trešdienas vakarā valsts televīzijā relaksējošā «Neprāta cena» nomainīta ar «100. pantu», tad nāk «Panorāma» un «Kas notiek Latvijā?». Pēc šiem trim raidījumiem - depresija klāt kā likts! Jo īpaši bezcerību par to, ka mūsu politiķiem zudusi pēdējā kauna sajūta, apstiprināja satiksmes ministra Aināra Šlesera uzstāšanās.
Pareizticīgo Ziemassvētkos labi daudz sasniga, darba diena sākās sveču gaismā, un domas kaut kā aizmaterializējās uz nemateriālo pusi, aizķeroties pie nez kur lasītas frāzes - «Krīze vispirms nozīmē morālu, ne materiālu bankrotu...".
<p><em>Dzidriem skatieniem,</em></p> <p><em>apmetnī baltā</em></p> <p><em>gads tik smaidīgs</em></p> <p><em>kā pamodies bērns</em></p> <p><em>stāv uz sliekšņa un</em></p> <p><em>maigi tur plaukstās</em></p> <p><em>Laika kamolu - </em> </p> <p><em>dāvanu -</em></p> <p><em>ņem!</em></p> <p><em>(Sarma Upesleja) </em> </p>
Jauns gads ir sācies. Ar laba vēlējumiem, cerībām un... arī bažām. <br />Kā nu ne, ja jau tik daudz draudu izskanējis pēdējā laikā! Nu tik būs: kritiens - ar un arī bez spilvena; smagais - kā zilonim vai arī pavieglāks - ar izpletni ļipas galā. Būs jātaupa - pat ministrijām un valdībai! Nebūs vadības līgumu un, iespējams, bet - tikai iespējams, samazināsies peļņas iespējas valsts uzņēmumu padomēs (ak, partiju dižās siles bēdas!). Un gluži kā punkts visam - premjera Vecgada uzrunas "drauds": "Daži no jums vēl Godmaņa krāsniņas atceras!.."
Tie, kas mēdz ar visu dzīvo, piemēram, ar kokiem, saviem telpaugiem vai mājdzīvniekiem parunāties, reizēm paliek nesaprasti. Un, ja vēl sāc kādu savas sētas vītolu vai liepu no nociršanas aizsargāt, vari pat uzrauties un dzēlīgiem komentāriem un vīpsnāšanu no sērijas: "Būtu labāk par cilvēkiem padomājis, koku mīļotājs tāds!" Var jau, mežu aizstāvot, piesaukt globālas lietas - atgādināt, ka koki ir mūsu "plaušas", ka esam taču dabas daļa un būtu labākajā gadījumā muļķīgi to tik uzstājīgi postīt. Varētu arī norādīt uz sekām, kas jau pārņēmušas pasauli mūsu cūciski patērnieciskā un vieglprātīgā dzīvesveida dēļ.
Kursors slīd pa Latvijas karti Vidzemes augstienē, pār vietām, kur kādreiz dzīvojuši darbīgi ļaudis... No apdzīvotām lauku sētām «Bajāri», «Spilvas», «Pūtēji», «Ģīci», «Obežas», «Veiti», «Liepkalni» un vēl citām palikušas tikai drupas...
Kursors slīd pa Latvijas karti Vidzemes augstienē, pār vietām, kur kādreiz dzīvojuši darbīgi ļaudis... No apdzīvotām lauku sētām «Bajāri», «Spilvas», «Pūtēji», «Ģīci», «Obežas», «Veiti», «Liepkalni» un vēl citām palikušas tikai drupas...
Solot nopietnas pārmaiņas un nepopulārus lēmumus, domāju - valdībai jārēķinās ar to, ka katra nepriecīgā vēsts tiks simtām reižu vētīta un apzelēta. No kā gan mūsu Eiropā labākie politiķi dabiski nebaidās. Ja nu vēl agrāk kāds pamuļķais goda pēc no amata atkāpās, tad tagadiņ gadiem tiesājas, i vēl naudiņu par morālo kaitējumu izsit.
Jā, - gluži kā Šekspīra Hamletam - tāds ir jautājums... šajā laikā, kad jau dienas vidū rīta krēsla pārtop vakara tumsā, kad gaismas tik vien kā svecītēs, spuldzītēs, mīļoto cilvēku acīs un smaidos...
It kā jau bezgala tumšs laiks - tiešā un arī pārnestā nozīmē. Pat ne tik tumšs kā bažīgi nomācošs - kā būs? Kā pašiem? Kā citiem? Kāds izskatās tās solītās bedres dibens? Vai ir jau klāt, vai vēl tikai krītam?...
Interneta vidē parādījusies kāda petīcija, kas vēlāk kopā ar atbalstītāju parakstiem tikšot iesniegta Zviedrijas valdībai, lai mūsu aizjūras kaimiņi beidzot saņemas un okupē Latviju. Pateicībā, ja zviedri tiešām lūgšanas uzklausītu, petīcijas parakstītāji apņemas maksāt Zviedrijas nodokļus, pakļauties likumdošanai, ja vien par viņiem kāds parūpētos tikpat labi, kā to Zviedrija dara ar saviem pilsoņiem. Smiek-lī-gi!
Vakar noskatījāmies iemīļotā raidījums «Koru kari» noslēguma raidījumu, kurā, iemantojot vislielākās skatītāju simpātijas, uzvaru guva Daugavpils koris. Par labāko jeb skatītājiem tīkamāko dziedājumu koris guva balvu - 15 000 eiro, kuru nu varēs piešķirt tieši šī kora izraudzītajam labdarības mērķim - Daugavpils bāreņu aprūpes centram «Kalkūni»!
