Redakcijas sleja

Ak, kā tagad gribētos parunāt par pirmajiem atlidojušajiem strazdiem, sagaidīt cīruļus un kopā ar tiem gavilēt, cerēt uz bezdelīgām, kas - ignorējot zināmo tautas teicienu - pat pa vienai spēj tuvināt pavasari!

8. marts. Tulpīšu svētki, Starptautiskā Sieviešu solidaritātes diena. Emancipētu un kreisi noskaņotu sieviešu iedibināta, padomju laikos lolota un nu atkal - ar Saeimas visžēlīgu atļauju - kā svinama atjaunota.

Mani tiešām visi padomiņi no sērijas "dari pats!", ar kuriem tagad tiek piepildītas neskaitāmas avīžu un žurnālu lapas - sajūsmina. Esmu tāds kārtīgs šī laika produkts, kas sava kūtruma vai kāda iztrūkstoša gēna dēļ spēj tikai pabrīnīties par cilvēkiem, kas pašu rociņām var gan smuku kleitu uzšūt, gan gardu kūku izcept un pat zina, kurā īpašajā dienā burkāni jāsēj! Mazliet jau ir tā kā neērti, jo nekāda iekārojamā mātes meita no manis sendienās noteikti nebūtu sanākusi, bet - ko tur liegties - nebija jau arī nekādas īpašās vajadzības visu to ķimmerēšanos apgūt. Daudz vienkāršāk un reizēm arī ekonomiskāk bija aiziet uz kādu tirgošanās vietu un visu vajadzīgo iegādāties, vienlaikus atbalstot tos, kuri roku darbus dara profesionāli.

Marta otrā bija jauka un saulaina. Kad kolēģis uzmācīgajiem saules stariem aizvilka priekšā žalūziju, gribējās stingri un skaļi pastāvēt par savām tiesībām - lai taču ļauj izbaudīt sauli pēc mēnešiem ilgās tumsības!... Bet viņš bija nepielūdzams.

Taupīšana mums kļuvusi par tādu kā modes lietu. Par to runā radio, stāsta no TV ekrāniem, raksta prese. Cilvēki domā, kā varētu ietaupīt ikdienas izdevumus, savukārt jaunajam Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim (ja viņš par tādu kļūs) līdz marta beigām vēl jāsamazina valsts budžets par 700 miljoniem latu. Kā to paveiks? Vai atkal, matemātiski nosakot, ka katrā nozarē līdzekļu samazinājums nepieciešams par tik un tik procentiem, neskatoties izdzīvošanai svarīgās prioritātes? Valsts kontroliere Inguna Sudraba gan aicina katru pozīciju, kurā iecerēts taupīt, izvērtēt.

Lai kā, bet katra krīze ir arī interesantu pārvērtību laiks - kamēr labi, tikām katrs pats savas laimes kalējs (vai kopā ar partiju) un saskaņā ar labo toni svešā maciņā nelūkojas, taču kolīdz jostas jāsavelk - skaties un brīnies, kā atdzīvojas vienlīdzības idejas. Varbūt tas uz labu.

Pērnā gada nogalē, kad visi aizgūtnēm dažnedažādos locījumos sāka skandināt vārdu "krīze", kādā no draugu tusiņiem nolēmām - par spīti šim nihilismam, šai tautas iebaidīšanas politikai - minēto vārdu vienkārši...nelietosim! Lai pēc tam tas nav ilgi un ar lielām pūlēm jāravē ārā no apziņas gluži kā latvānis no Latvijas laukiem.

Kamēr apdomāju tos pamatīgākos pēdējā laika iespaidus, ar kuriem gribētos padalīties šajā redakcijas slejā, visam jau uzrakstītajam svītru pārvelk kolēģu saruna: "Vai tu re, Godmanis atkāpsies. Tā saka Bērziņš." "Bet ko tad pats Godmanis, kāpēc pats neko nesaka?" "Vēl runāšot ar Zatleru." "Un kurš no lielākajiem kretīniem nāks vietā?" "Cirks!"

Iespējams jau, ka tas ir tikai tāds stereotips, bet par cilvēkiem, kas augumā ne visai padevušies, stāsta, ka viņu ambīcijas ir dubultiespaidīgākas nekā vidusmēra sugas brāļiem. Tas ir tā sauktais Napoleona sindroms, kas vārdu guvis Francijas imperatora un karavadoņa, kam tiek piedēvēts leģendārais izteikums: "Es varbūt esmu sīks - bet nekādā gadījumā es neesmu mazs."

16. februāri, noteikti gribētos izcelt divu notikumu dēļ - Valsts prezidenta un premjera tikšanās, kā arī tāpēc, ka Rīgas apgabaltiesā sāka izskatīt gandrīz divus gadus ilgušo Ventspils mēra Lemberga lietu.

Šodien atkal svētki! Kamēr vieni tos svin un bauda, tādējādi šajos ne visai optimistiskajos laikos ienesot kaut nedaudz, bet tomēr prieka dzirksti, tikmēr citi īgņojas, ka tie, lūk, nav mūsējie, latviešu svētki.

Pēdējā laikā ne reizi vien esmu dzirdējis pamudinājumu pievērst uzmanību labajām lietām - tādām, kas vieš cerību, ka dzīvosim labāk. Ieskatījos ziņās, bet tur kā sakņu dārzā - nezāļu biežņa, kurā labākais atradums varētu būt mārdadži, no kuriem trūcīgos laikos un veģetārās noskaņās sēklas pagrauzties.

Pagājušajā piektdienā kultūras namā četri no Latvijas ievēlētie Eiropas parlamenta deputāti sprieda par situāciju Latvijā un iemeta ne vienu vien akmeni stipri noplicinātajā Latvijas ekonomikas dārziņā. Zālē sēdošie, kas bija nākuši uzdot jautājumus, atbildi parādā nepalika - a ko darījāt jūs, Latvijas vēstneši Eiropā, kad redzējāt, ka valsts iet neceļus un ka problēmu ir vairāk...

Var jau būt, ka man pietrūcis atmiņu veicinošas ēdmaņas, bet kaut kā vienīgi caur miglu atminos, ka sociālajam budžetam - lai tur vai kas - valdošies solīja pirkstus nepiedurt! Bet šeku reku labklājības ministre Iveta Purne, laikam jau bargā Godmaņa bīstoties, beidzot paziņojusi, ka nākies arī virkni pabalstiņu apšņikāt.

Nav viegli uzrakstīt aktuālu redakcijas sleju laikā, kad notikumu kaleidoskops Latvijā uzņem aizvien lielākus apgriezienus! Piemēram, trešdien, kad top šīs rindas, Saeimai jālemj par neuzticības izteikšanu Premjeram un valdībai (Roka neceļas rakstīt "viņa sastādītajai", jo patiesībā jau Godmanim nākas strādāt ar partiju bosu sakombinēto grupējumu...) Tā, brīdi paminstinoties, izšķīros rakstīt par... pingvīniem!

Smejies vai raudi, tici vai netici horoskopiem un ķīniešu paražām, taču tas nu ir tiesa - šis gads, kam daudzskaitlīgie austrumnieki piedēvējuši Dzeltenās Govs nosaukumu, acīmredzmi prasa un arī turpmāk prasīs no mums īstenu vērša spēku un izturību. Nodokļi un cenas kāpj, arī komunālie... Savukārt ienākumi un attiecīgi atalgojums par padarīto - sarūk, un ne jau par dažiem latiem. Vēl bezdarbs...

Lasot pastāstiņus, intervijas ar mākslas pasaules cilvēkiem - veikliem dzejoļu vērpējiem, manīgiem mūzikas instrumentu dīdītājiem, krāsu pavēlniekiem, mani visbiežāk izbrīna tas, cik viņi saasināti uztver pasauli. Viņi dzird, kā saule lec, redz krāsu daudzveidību baltā sniegā un prot sīksmalki pastāstīt, kā jūtas cilvēks, kam salūzusi sirds. Viņi ir mazliet... kā bērni, kas par visu brīnās un visu pārdzīvo. Jā, vēl atceros, to patiesa brīnuma atklāsmi, piemājas krūmos ieraugot pirmos sniegpulkstenīšus. Un arī traģēdijas vērtās sāpes, ja ieraudzīju kādu nomirušu sīkdzīvnieku.

Tapinot šīsdienas sleju, pa galvu grozījās neskaitāmas idejas. Daži kolēģi pat teica priekšā - rakstīt par lauksaimnieku protestiem, par KNAB direktora amata kandidātu visnotaļ strīdīgo izvēli, par Šlesera vēlmi Valsts kontroles lēmumus paturēt slepenībā un citām tēmām. Nenoliedzami - tās ir aktualitātes, kas mudina domāt un analizēt un kurām līdzīgas no valdības mājas tagad nāk katru dienu. Jā, jo sliktāk paliek - jo dīvaināk mūsu priekšstāvji rīkojas.

Kas tikai gan mūsu valstī nav noslēpums! Pavaicājot, piemēram, kam pieder viens vai otrs uzņēmums, atbildi diezgan grūti saņemt, jo tas esot noslēpums....

Es kā vidējais latvietis - kamēr pa kājstarpi nedabūjis, tikām nekust, tālab varu vien klausīties citu stāstos par 13. janvāra notikumiem.

Iespējams, ka tā ir tikai kāda asprāša jaunrade, bet tikpat labi tas var kļūt par veiksmīgu jaunvārdu, ko nāksies izmantot ne reizi vien - šis vārds, kas radies, saliekot kopā drāmu un komēdiju.

<p>Jā, valstī viss put un šūmējas - re, pat valdošie grib Saeimu, tas ir - sevi atlaist, bet Zemkopības ministrija draud ar &quot;masveida problēmām&quot;.</p><p>(Kā gan citādi, ja &quot;optimizēs darbiniekus&quot; un &quot;stabilizēs stabilizāciju&quot;!? </p>

Kad 13. janvārī, ejot uz tautas sapulci Doma laukumā, garāmgājēji pieminēja 13. janvāra ielu un stāstīja par tādām kā izbailēm, padomāju - no salīdzināšanas parasti nāk visas nelaimes. Izvēlētais sapulces datums jau no pirmajām dienām netieši tika saistīts ar 1905. gada vardarbīgo tautas apspiešanu Daugavmalā, ar ko noslēgušies, kā vēstures avoti atzīst, miermīlīgie mītiņi.