Šajās brīvdienās TV24 kanālā nejauši pamanīju kristīgo Lieldienu tematikai piemērotu sarunu ciklā “Nacionālo interešu klubs”. Tajā Latvijas Universitātes profesors, Tuvo Austrumu centra vadītājs Leons Taivāns, runājot par kristīgo Eiropu un multikulturālismu, pauda atziņu, ka šobrīd mūsu identitāte ir nopietni apdraudēta. Šī saruna radīja dažas “lieldieniskas” pārdomas, ar kuru fragmentiem atļaušos dalīties. 

Šoreiz negribu analizēt, kāpēc mēs esam sapludinājuši tautisko pavasara saulgriežu svinību tradīcijas ar kristīgās baznīcas svētkiem, kas pielāgoti nevis saules ciklam, bet ebreju Pesah svētkiem. Jau daudzās paaudzēs mēs šūpojamies, krāsojam un ripinām olas, paralēli pieminot augšāmcelšanās brīnumu, pat īsti neaizdomājoties, kāpēc mēs to darām un kāpēc tieši tagad, nevis tad, kad tas būtu jādara saskaņā ar dabas cikliem. Šķiet, ka gadsimtu gaitā ir radusies jauna pagāniski kristīga tradīcija, kurā, starp citu, tautiskie senie atribūti ņem virsroku, mācītājam svētot uz altāra noliktās, krāsotās olas. Mēs varam pieņemt, ka abu svētku saplūsme nes sev līdzi atziņu par Atdzimšanu. Gan dabā, gan arī cilvēka domāšanā. Šie ir mūžīgie simboli, kuriem atbilstība konkrētiem datumiem vai kalendāriem ir otršķirīga. Jo “Lielā diena” ir brīdis, kad tiek uzdots viens no būtiskākajiem jautājumiem: kas mūs uztur dzīvus ne tikai bioloģiskā, bet arī garīgā nozīmē? Vai mēs ievērojam nepieciešamo līdzsvaru starp miesas un gara vajadzībām? Vai nepieciešams upuris, lai notiktu Atjaunotne? Vai mums vispār nepieciešama ticība? 

Šeit ar ticību nav jāsaprot vienīgi reliģija ar savām dogmām, tradīcijām un sakrāliem rituāliem. Ticība, manuprāt, ir plašāks jēdziens. Tā ir uzticēšanās jēgai. Ticība ir pārliecība par nākotni, kopīga virziena apziņa. Tā ir spēja pieņemt grūtības, pat ciešanas un nāvi, jo aiz tām saskatāms mērķis. Sabiedrība bez šādas ticības kļūst pragmatiska līdz cinismam, orientēta uz īstermiņa labumu un arvien mazāk spējīga vienoties kopīgam mērķim. Un šajā kontekstā arvien aktuālāka kļūst tēze, ka sabiedrība, kurai zūd ticība, pamazām zaudē arī savu dzīvessparu, līdz mirst un transformējas.

Vēsture piedāvā vairākus piemērus. Romas impērijas norieta laikā tika zaudēta ticība kopīgas valsts idejai – pilsoniskā līdzdalība mazinājās, sabiedrībā pieauga apātija un sadrumstalotība. Tikmēr jaunā reliģija – kristietība piedāvāja alternatīvu: atziņu par dvēseles nemirstību, jaunu morāles normu un jēdzienu sistēmu, kas spēja mobilizēt un vienot, kas centās parādīt, ka cilvēks ir kas vairāk par bioloģisku radījumu.

Līdzīgu mehānismu varēja novērot arī Padomju Savienības sabrukuma gadījumā. Šeit varas mākslīgi veidotā ticība bija ideoloģiska, proti, komunisma solījums par taisnīgu nākotni. Brīdī, kad cilvēki pārstāja šai idejai ticēt, sistēma sabruka gandrīz bez pretestības. Pēc tam sekoja ne tikai ekonomiska, bet arī dziļa vērtību dezorientācija un transformācija. 

Savukārt Franču revolūcija parāda ticības divējādo dabu. Sākotnēji tā bija tautas spēcīga pārliecība par brīvību un vienlīdzību. Tas spēja mobilizēt sabiedrību. Taču, kad šī ticība deformējās un pārtapa fanātismā, tā radīja bailes, vardarbību un nestabilitāti.

Šie piemēri ved pie neērtas, bet aktuālas atziņas: ticības trūkums padara sabiedrību vāju, bet akla ticība – bīstamu.

Šodienas Eiropā arvien biežāk runā par divu kultūru sadursmi. Vienā pusē ir sabiedrība, kas lielā mērā zaudējusi kopīgu ticību. Pateicoties labklājībai un materiālismam, kopīgās vērtības kļūst relatīvas, bet identitāte – izplūdusi. Otrā pusē mēs redzam dažādas, no ārienes ienākošos subkultūras vai kopienas ar ļoti spēcīgu, nereti fanātisku ticību, kas dod skaidru identitāti, mērķi un disciplīnu. 

Šāda sadursme nav tikai politiska vai ekonomiska. Tā ir eksistenciāla. Jo spēcīgāka ir ticība, jo lielāka ir spēja mobilizēties, aizstāvēt savas vērtības un ietekmēt apkārtējo vidi. Sabiedrība, kas pati netic savām vērtībām, šādā situācijā nonāk aizsardzības pozīcijā.

Ko darīt, lai nesalūztu šāda spiediena priekšā? 

Domājams, pirmkārt, ir jāatgūst ticība – ne obligāti reliģiskā formā, bet kā kopīgas jēgas apziņa. Tas nozīmē skaidri definēt, kas mēs esam un kāpēc mūsu tautas vērtības ir apzināmas, kopjamas un aizsargājamas. Tās nevar pastāvēt tikai kā deklarācijas. Tām ir jākļūst par iekšēji izjustu pārliecību.

Otrkārt, ir nepieciešama kultūras pašapziņa. Sabiedrība, kas kautrējas no savas identitātes, to pakāpeniski zaudē. Mūsu gadījumā tas nozīmē ne tikai valodu un tradīcijas, bet arī vēsturisko pieredzi  – spēju izdzīvot un atjaunoties pēc okupācijas, nezaudējot sevi.

Treškārt, jāizvairās no galējībām. Ilgtspējīga sabiedrība balstās līdzsvarā starp ticību kā iekšēju pārliecību un kritisko domāšanu. Visbeidzot – jāatceras Lieldienu simbolika. Atdzimšana nenotiek bez krīzes un ciešanām. Mēs to jau esam piedzīvojuši ne reizi vien. 

Sabiedrības, tāpat kā cilvēki, piedzīvo savus stagnācijas, klusuma un sabrukuma brīžus. Taču izdzīvo tās, kuras spēj atjaunot ticību – nevis kā reliģisku dogmu, bet kā dzīvu, vienojošu spēku. Ja tāda nav, tautas vitalitāte izsīkst, sākas vienaldzība un iestājas tukšums, kuru izmantos tie, kam tas izdevīgi. Savukārt tur, kur saglabājusies kaut neliela ticības dzirksts, ka dzīvei, tautai un mūsu valstij ir jēga, pat visdziļākais pagrimums un šķietama bezcerība var transformēties par jaunu sākumu. Par vēl vienu iespēju.