Projekti

Latvijā purvi ir nozīmīga ainavas daļa, kurā redzamas pārmaiņas, ko nes gan cilvēka darbība, gan laiks. Gadu gaitā mainījies arī Durbes purvs Dienvidkurzemē – no aktīvas kūdras ieguves un mazdārziņiem līdz aizaugušai teritorijai un savvaļas dzīvnieku klātbūtnei.

Ik trešdienu bijušās Saldus ģimnāzijas sporta zālē vingro 20 līdz 50 Saldus seniores. Šāda iespēja radās pērn maijā, kad notika pirmā nodarbība, ko finansē Eiropas Savienība. Seniores izkustina trenere fizioterapeite Ligita Maruta Marinkoviča no Talsiem. Viņa stāsta, ka bezmaksas nodarbības paredzētas līdz jūnija vidum.

Pagalmā uz veļas šņores izkārti žāvēties rotaļu lāči, kurus mazā dakterīte Aija sašpricējusi, līdz tajos pildītās zāģu skaidas kļuvušas galīgi slapjas. Lellēm pie rokām vai kājām piesieti skaliņi, lai sadzītu lūzums. Droši vien tas nolūkots no vectēva, kurš strādāja par veterinārārstu. Mazajai Aijai patika arī tirgoties. Rabarberus vecāmāte neļāva tā vienkārši izniekot, bet dadžu kāti ar to milzu lapām gan noderēja, lai spēlētu veikalos.

“Vēsturiski senie latvieši pavasarī bērzu un kļavu sulas dzēra kā vitamīnu un minerālvielu papildinājums pēc garās ziemas. Seniem latviešiem ziemā bija diezgan vienveidīgs uzturs -graudaugi, kartupeļi, gaļa, bet maz dārzeņu. It īpaši tuvojoties pavasarim svaigu dārzeņu uzturā ļoti saruka, kas nozīmēja, ka bija nepietiekams vitamīnu un minerālvielu daudzums. Tāpēc dzēra bērzu un kļavu sulas, ticot ka tās dod enerģiju, papildinot uzturu ar vitamīniem un minerālvielām.  Mūsdienās, ziemas periodā var nodrošināt sabalansētu un dažādu uzturu, tādēļ abu sulu maģiskās īpašības ir palikušas tikai tradīciju līmenī,”  pastāsta Cēsu klīnikas uztura speciāliste Kristīne Sekace.

Tikšanās ar selekcionāru Jāni Rukšānu vienmēr ir pilna smieklu un humora un arī apliecinājums cilvēka neizsīkstošajām darba spējām un mīlestībai uz ziediem. Selekcionārs ir izveidojis pasaulē lielāko krokusu kolekciju, kas pašlaik ir pilnziedā Raiskuma pagasta “Jaunrūjās”. Tur ar apburošu smaržu un krāsu daudzveidību zied divi tūkstoši krokusu paraugu – gandrīz neviens no tiem nav šķirnes, visi ir savvaļas augi. Pavisam kolekcijā šobrīd ir ap 4,5 tūkstošiem sīpolaugu dažādība. Patlaban daudzi brauc ciemos uz “Jaunrūjām”, lai, kā teic J. Rukšāns, sastaptu pavasari. Viena apmeklētāja sociālajos tīklos, daloties iespaidos par redzēto, selekcionāru nodēvēja par ziedu Maestro.

“Lai gan ziema ir pārbaudījums jebkurai ādai, nobriedušai ādai šis periods ir visizaicinošākais. Aukstais vējš un sausais telpu gaiss rada agresīvu vidi, kas burtiski ”izsūc” ādas mitruma rezerves. Gadu gaitā palēninās reģenerācija, kavējot lipīdu slāņa un dabīgā mitrinošā faktora veidošanos. Tāpat aukstuma ietekmē sašaurinās asinsvadi un palēninās asins un limfas mikrocirkulācija. Šūnām netiek piegādāts pietiekams skābeklis, tādēļ sejas krāsa kļūst pelēcīga, nogurusi, parādās tūska un krunciņas kļūst izteiktākas,” par ziemas laikapstākļu ietekmi uz ādu “Druvai” pastāsta topošā skaistumkopšanas speciāliste kosmetoloģijā, 3. kursa studente BA “Turība” veselības aprūpes virzienā ”Estētikā kosmetoloģija” Annija Grinšpone.

Jau vēstīts, ka septiņu gadu periodā, sadarbojoties vairākām organizācijām un iestādēm, tiek īstenots vērienīgs projekts, kas atpazīstams ar nosaukumu «Life Goodwater IP». Aktivitātes tā ietvaros ir visdažādākās – sākot ar izglītojošām un informatīvām kampaņā, beidzot ar pētījumiem un arī pavisam praktiskiem darbiem. Mērķis gan visam viens – uzlabot Latvijas ūdeņu kvalitāti un līdz ar to arī citas ekosistēmas, piemēram, zivju resursus un vidi kopumā. Un tajā iesaistīties var arī katrs pats, tostarp pārplānojot savu saimniekošanu un īstenojot kādu no projektiem. Kuras aktivitātes jeb programmas šobrīd aktuālas, lūdzām komentēt Lauku atbalsta dienesta speciālistiem.

Novecojam, un ne tikai fiziski, bet arī mentāli un kognitīvi. Tam līdzi nāk arī dažādas saslimšanas, kas maina dzīvi un bieži vien skar ne tikai pašu cilvēku, bet arī viņa ģimeni un tuviniekus. Bet ir saslimšana, kas pamazām dzēš atmiņas, maina ierasto domāšanu un reizēm liek justies apjukušam pasaulē, kas agrāk šķita tik pazīstama un tuva. Tieši šādu apmulsumu raisa slimība, kas nereti liek aizmirst vārdus, vietas vai pat tuvinieku sejas. Tas var būt sāpīgi gan pašam cilvēkam, gan tiem, kuri viņu mīl. Tomēr demence nav tikai stāsts par zaudējumu. Tā ir arī stāsts par līdzjūtību, pacietību un spēju būt līdzās brīžos, kad tas visvairāk nepieciešams. Lai labāk izprastu šo slimību, mazinātu bailes un stereotipus, kā arī iemācītos atbalstīt tos, kuri ar to dzīvo ik dienu, tiek rīkotas īpašas mācības, semināri un pat konferences. Vienā no tām – invalīdu un viņu draugu apvienības «Apeirons» rīkotajā konferencē «Cilvēki ar demenci. Piekļūstamība, risinājumi, inovācijas. Starptautiskā pieredze» – piedalījāmies un tur spriesto uzklausījām arī mēs.

Viena no mūsdienu Latvijas raksturīgākajām iezīmēm ir iedzīvotāju došanās peļņā uz ārzemēm. Daudziem radi vai draugi ir prom no dzimtenes, nereti viņi ārzemēs arī paliek.

Kopš tālā 1971. gada VIJA GRIMZA sauc sevi par liezērieti. Pēc veterinārārsta profesijas iegūšanas tieši Ozoli kļuva par viņas jaunajām mājām. Vija ir bagāta — izaudzināti trīs dēli un meita, ir 9 mazbērni. Viņa aktīvi piedalās pagasta senioru klubiņā, labprāt dodas ekskursijās un apciemo savus mīļos. Velta laiku saviem vaļaspriekiem, labprāt gatavo gan ikdienas maltītes, gan iepriecina senioru klubiņa biedrus un ciemiņus.

Zaņas pagasta kulinārā mantojuma interešu grupas kodolu veido dzīvi redzējušas un, kā esmu dzirdējusi Zaņas pusēs sakām, štramas sievas. Statistika viņas sagrupējusi pensionārēs un pirmspensijas vecuma sievietēs, taču kopīgas intereses, līdzīgs skats uz pasauli un humora izjūta izveidojusi domubiedru pulciņu.

Brocenieku OJĀRU DRUVASKALNU pilsētā pazīst visi — no bērna līdz sirmgalvim, tāpēc aicinu viņu uz sarunu par dzīvi. Otro gadu Ojārs ir pensijā. Ko dara? Viņš nejūtas izmests no laivas: “No rītiem pa dabas taku vai Mežaparku pastaigājos ar sunīti Kūperu, stunda un piecas minūtes paiet. Kopš bērnības mājās bijuši sunīši. Žēl, kad nomirst, jo ir ģimenes locekļi. Tad jāraud. Tagad mans draudziņš ir kā izlaists bērns. Kad ēdu, skatās, lai neapēdu par daudz. Dažreiz kaut ko nosper no galda, tad izrājamies. Ar sunīti ir jautrāka dzīve.

Tā tiekoties atzīst Aldis Šuriņš, kam dienas ir saplānotas ar saviem darbiem, mazbērnu treniņiem, arī sacensībām. Ar sportu viņš ir uz “tu”, un šajā sniegotajā ziemā ir izdevies noslēpot garus gabalus savam rūdījumam, lai būtu gatavs atkal uzsākt jauno sezonu vindsērfingā.

Jau vēstīts, ka, uzsākot pasākumus sēriju, kurā novada domes vadība un pašvaldības iestāžu pārstāvji iedzīvotājiem atskaitās par aktuālo un atbild uz jautājumiem, pagājušajā nedēļā Kandavā, Mākslu skolas zālē, norisinājās pirmā šādaiedzīvotāju sapulce. Kā neslēpa domes priekšsēdētājs Gundars Važa, nācies nedaudz izkāpt ārpus saplānotā grafika un sapulci rīkot agrāk. Galvenokārt tādēļ, ka pašvaldība saņēmusi 319 kandavnieku parakstītu vēstuli, kurā dome aicināta no amata atcelt Kandavas, Kandavas pagasta un Cēres pārvaldes vadītāju.

19. marta Finanšu komitejas sēdes noslēgumā Tukuma kultūras nama direktore Anete Pitena un režisore Liene Bēniņa informēja par šovasar Tukumā gaidāmajiem sarīkojumiem.