Šajā nedēļas nogalē – 19. septembrī, Slampes pensionāru biedrība «Zelta rudens» kopā ar astoņpadsmit draugu kolektīviem svinēs savu 40 gadu jubileju. Četrdesmit gadi kopā – tas ir stāsts par cilvēkiem, kuri satikušies, sadraudzējušies, kopā smējušies un svinējuši, reizēm arī skumjākos brīžos turējušies viens otram līdzās. Tas ir stāsts par dzīvesprieku, kas nekur nepazūd līdz ar gadiem, gluži otrādi, – tas kļūst tikai dziļāks un patiesāks. To vēl un vēlreiz pirmssvētku sarunā apliecināja divas aktīvas Slampes pensionāru kluba dāmas, biedrības vadītājas Helēna Kokoreviča un Mudīte Cīrule.

Abas atgādināja, ka pavisam citāda dzīve Slampes pensionāriem sākās nu jau tālajā 1986. gadā, kad Ausma Rēpiņa no Ozolnieku ciema rosināja dibināt pensionāru klubu «Zelta rudens». Šķiet, ka arī pats kluba nosaukums nav izvēlēts nejauši – varbūt tas tiešām bija skaists rudens, kas kļuva par sākumu daudziem gaišiem un sirsnīgiem kopā būšanas gadiem. 

Pirmos piecus gadus klubu vadīja pati Ausma Rēpiņa. Pēc tam vadības grožus pārņēma Maiga Robeža, bet, jau tuvojoties kluba desmit gadu jubilejai, to vadīt sāka Helēna Kokorēviča.

Kundzīt, būs jāstrādā! 

Kopš tā laika «Zelta rudens» stāsts turpinājās ar jauniem cilvēkiem, jauniem un iedvesmojošiem notikumiem, draudzībām, kopīgi piedzīvotiem svētkiem un, protams, arī ne mazums skaistu, atmiņu. Par to pastāstīja pati Helēnas kundze. 

– Mani neievēlēja – mani vienkārši iecēla! Bet jāsāk laikam no pašiem pirmsākumiem… 1987. gadā Zemgales kultūras pils vadītājs Alfrēds Horsts nodibināja folkloras kopu. Tās sastāvā pārsvarā bija pensionāri, arī cilvēki no pensionāru kluba «Zelta rudens». Tā kā es jau biju izdienas pensijā, arī mani pasauca tajā dziedāt otro balsi. Atceros, ka kopā ar mani «Pūrā» sāka dziedāt arī Ausma Zvirbule. Tā es jau vairākus gadus biju šajā pensionāru pulciņā – kā jaunā pensionāre pamazām biju iefiltrējusies gan «Pūrā», gan līdz ar to arī klubā «Zelta rudens». Un tad pienāca kluba desmit gadu jubileja. Tajā Egons Āboliņš – vadītājas labā roka, štrams vīrietis ar raksturu kādā brīdī pienāca pie manis un teica: “Nāc man līdzi!” Ko lai saka, – ja jāiet, tad – jāiet. Es arī gāju. Viņš mani ieveda zāles vidū un visiem paziņoja, ka esmu jaunā kluba prezidente. Iedeva man puķes, visi priecīgi aplaudēja, bet es tur stāvēju pilnīgā šokā. Es taču neko tādu nebiju ne gaidījusi, ne prasījusi! Bet Egons jau bija visu labi izrēķinājis – viņš zināja, ka pūļa priekšā es traci necelšu un nepretošos. Tā nu apsēdos, bet galvā man jau bija vesels sakāmais par šo viņa gājienu! Taču… es pat nepaspēju muti pavērt, kad viņš man teica: “Puķes dabūji? Dabūji. Aplausi bija? Bija. Mašīna ir? Ir. Organizēt proti? Proti. Nauda ir?  – Ir… Kundzīt, būs jāstrādā!” Nu, ko lai saka – biju dusmīga, un tas vakars man bija sabojāts. Bet, lai nu kā, – bija jādara! Labi, ka Ieviņa Kūma darbojās pa Slampi. Viņa bija kasiere un vāca biedru naudu, bet es vairāk pa savu pusi – Ozolnieku galā… Tagad, atskatoties uz to laiku, saprotu, ka Egona izvēle nemaz nebija nejauša. Man bija pašai sava mašīna un autovadītājas tiesības, kas tajā laikā bija diezgan reta lieta. Man bija arī saimniecība, kas ģimenei ienesa papildu naudiņu, un, ja bija nepieciešams, varēju kaut ko arī kluba vajadzībām “piešpricēt”. Tie bija tādi laiki, kad vienīgie līdzekļi, kas ienāca pensionāru kluba kasē, bija biedru naudas. Un tās bija pavisam niecīgas. Nebija nevienas liekas kapeikas. Par šo naudiņu bija jāpērk arī puķes jubilāriem. Ziemā bija grūtāk, bet vasarā paši tās no saviem dārziem sarāvām. Vajadzēja arī mazas dāvaniņas, ja pie kāda braucām ciemos. Ja kāds no biedriem bija aizgājis viņsaulē, bija jādod 20 rubļi bērēm paredzētajam vainagam. 

Arī mašīna bija vajadzīga. Lai aizbrauktu uz bērēm, apciemotu slimos biedrus, nokārtotu kluba lietas. Tur neviens degvielu nedeva – viss bija par saviem līdzekļiem. Tā nauda bija vajadzīga arī tam. Es tolaik vēl biju jauna – tikko bija palikuši 50 gadi. Tāpēc laikam arī biju laba kandidatūra. Un tā es, pašai īsti nezinot, kā tas viss notiks, kļuvu par kluba «Zelta rudens» vadītāju.

Un tik uz priekšu!

Vadot klubu «Zelta rudens», Helēnas kundzei pamazām izveidojās savs darba ritms. Lai arī naudas vienmēr bija maz, iespēju darboties netrūka. Daudz ko deva apkārtējo atsaucība, kultūras nama atbalsts un, galvenais, pašu pensionāru vēlme būt kopā. Kluba dzīve nebija tikai sapulces un balles – tā bija dziedāšana, koncerti, kopīgi braucieni un arvien jaunas draudzības ar citiem pensionāru klubiem. Par to Helēnas kundze stāstīja ar neviltotu prieku.

– Tā es sāku lēnā garā darboties. Nevar jau teikt, ka atbalsta nebija. Autobusus mums visiem braucieniem saimniecība «Zemgale» deva bez maksas. Man tikai bija jāatrod autobuss un tas jāpiepilda ar cilvēkiem. Tas nemaz nebija grūti, jo kopa «Pūrs» mums brauca līdzi uz visām ballēm un sniedza apmēram desmit minūšu koncertu. Un tas nebija tikai ar tautasdziesmām vien. Dziedājām arī par dzērvēm, par mīlestību un visādām citām dzīves lietām. Tā bija mūsu pievienotā vērtība. Man līdzi vienmēr bija arī kādi desmit vīri, kuri ne tikai dziedāja, bet vajadzības gadījumā varēja arī dāmas izdancināt. Bija vēl viena lieta, par ko man jāpasaka liela pateicība kultūras namam un tā laika vadītājai Austrai Šmitei: mēs savās mājas – kultūras pilī, vienmēr bijām cienīti, gaidīti un, es pat teiktu, lutināti. Tur mums uzklāja galdus. Man vajadzēja tikai pateikt, cik cilvēku ieradīsies. Pēc tam galdus arī novāca un visu sakārtoja. Pajautāja, kādus priekšnesumus vēlamies, un man atlika tikai pateikt, kad es runāšu. Katru reizi bija arī dzīvā mūzika. Tā teikt, – viss tika nodrošināts. Un tas, protams, bija arī liels ietaupījums mūsu kluba mazajai kasei, – tā Helēnas kundze.

Par draugiem un draudzību

Kluba «Zelta rudens» dzīve nebija tikai par ballēm, dziesmām un kopīgiem braucieniem. Tā bija arī par cilvēkiem – par satikšanos, draudzību un sajūtu, ka neesi viens. Laikam ritot, kluba biedrus arvien ciešāk saistīja kopīgi piedzīvotais. Daudzas no tā laika draudzībām un tradīcijām ir saglabājušās līdz pat šodienai.

Kad jautājām, ko šajā laikā darīja paši kluba biedri, Helēnas kundze brīdi apdomājas un teica, ka galvenais jau bijis tas, ka liela daļa biedru aktīvi atbalstīja kultūru – dziedāja folkloras kopā. Tagadējā biedrība no tā laika kluba tomēr atšķiroties. Šobrīd raksta un īsteno projektus, bet toreiz galvenais bija kopā sanākšana un balles. Ikdienā jau katrs bija nodarbināts savā saimniecībā. Tas bijis laiks, kad bija daudz viensētu, kurās turēja lopus. Arī Helēnais kundzei tāda saimniecība bijusi. 

– Tāpēc jau mūsu balles arī nesākās tā, kā tagad – vienos dienā. Mēs sākām septiņos vakarā, kad visi mājas darbi bija apdarīti. Pēc balles mājās pārrados ap diviem naktī, bet 5.00 atkal cēlos, lai ietu pie lopiņiem. Taču tas netraucēja baudīt kopā būšanu. Tieši otrādi. Laikam jau tāpēc katra balle bija īpaša. Manas vadīšanas laikā mums izveidojās ļoti laba sadarbība ar astoņiem pensionāru klubiem. Iesākumā tie bija Dobeles, Kaķenieku un Džūkstes klubi. Balles rīkojām divas reizes gadā. Atceros Džūkstē bija ļoti spēcīgs pensionāru vokālais ansamblis, arī Kaķeniekos bija savi dziedātāji un akordeonisti. Koncertos mums nemaz nevajadzēja īpaši aicināt augstus viesus – mēs paši savas zāles piepildījām ar dziesmām. Dziedāja mūsu pašu pašdarbnieki. Arī balles bija lielas – ar galdiņiem un dzīvo mūziku…

 Mūsdienās katrs brauc ar savu mašīnu, bet toreiz bija pavisam citādi. Piebrauca autobuss un uzreiz atveda trīsdesmit un vairāk cilvēku. Vēlāk mums pievienojās arī Zebrenes klubiņš, kas brauca kopā ar Kaķenieku ļaudīm. Pēc tam – Jaunpils klubs ar vadītāju Intu Krūmiņu, bet paši pēdējie pievienojās Bikstu un Auces pensionāri. 

Īpaši spilgti atceros pirmo sarunu ar Auces pensionāru biedrības vadītāju Veltiņu. Viņa man piezvanīja un teica, ka gribētu ar mums draudzēties un braukt ciemos. Pirmajā reizē atteicu. Man likās – kur ir Auce?! Tik tālu! Kā mēs vispār līdz viņiem aizbrauksim? Taču Veltiņa nepadevās un piezvanīja vēlreiz. Un tad es vairs neatteicu. Tā arī sākās mūsu skaistā draudzība. Un pats skaistākais ir tas, ka tā ir saglabājusies līdz pat šodienai. No tiem laikiem ir palikusi arī brīnišķīga tradīcija – katru gadu 27. decembrī mēs Aucē atzīmējam trešos Ziemassvētkus. Prieks, ka vadītāja ir mainījusies, bet tradīcija un draudzība ir palikusi. Un varbūt tieši tas arī ir pats vērtīgākais, ko šajos gados esam ieguvuši – ne tikai balles, dziesmas un kopīgus braucienus, bet cilvēkus, kuri pēc tik daudziem gadiem joprojām ir mūsu dzīvē. Tagad paskaitot, kas no tiem cilvēkiem, ar kuriem kopā tolaik darbojos klubā, vēl ir palikuši, varu nosaukt tikai trīs – Mārīti Zēģeli, Ainu Lasmani un sevi. Pārējie, šķiet, jau ir viņsaulē. Jā, cilvēki aiziet, bet atmiņas paliek. Un, kad šodien par to visu domāju, šķiet neticami, cik daudz visa kā piedzīvots. Toreiz jau mēs nedomājām, cik tas būs nozīmīgi pēc daudziem gadiem, – vienkārši darījām to, kas bija jādara, kas patika pašiem un arī citiem, – tā Helēnas kundze.

”Kamēr nebūs autobusa, prom neiešu!”

Desmit gadi klubā «Zelta rudens» bija piepildīti ar cilvēkiem, notikumiem un kopīgi piedzīvotiem mirkļiem. Helēna atceras gan savu īpašo jubileju, gan amizantos piedzīvojumus, kas šodien kļuvuši par siltām un smaidu raisošām atmiņām.

– Pirms 20 gadu jubilejas pateicu, ka man ir gana. Savu 60 gadu jubileju gribēju atzīmēt vienkārši – bez satraukumiem par balles rīkošanu. Jau pirms pasākuma Austriņa bija sameklējusi nākamo vadītāju – Ritu Kazušu. Viņa uzņēmās visus darbus. Atceros, ka tas vakars bija ļoti skaists. Es jutos kā īsta jubilāre un savus svētkus varēju izbaudīt pilnībā. Jā, tas bija mans laiks – mani desmit gadi «Zelta rudenī». Tajā laikā klubā bija vairāk nekā 30 cilvēku. Vienīgi es vēl šodien nožēloju, ka neorganizēju kādas ekskursijas. Lai gan, ja godīgi, laika jau tam īsti nebija. Vasarā pašiem saimniecībās bija daudz darba, un braukšanas tāpat netrūka. Reiz bija tāda situācija, ka vienu braucienu gribēju izlaist. Autobusu atteica, un es nodomāju: “Nu, labi, laikam jau tā tam jābūt, – nebrauksim.” Bet vakarā pie manis atnāca kungs uzvārdā Kukša no Praviņām. Viņš bija paņēmis līdzi arī grādīgā dzēriena pudeli un teica: “Helēna, tu nedomā nebraukt! Es jau esmu sagatavojies. Es neiešu ārā no dzīvokļa, kamēr tu neatradīsi autobusu!” Ko lai dara?! Viņš apsēdās un gaidīja! Veselu stundu sēdēja, kamēr es meklēju autobusu. Beigās arī atradām – un vēl dabūjām pa lēto, tikai par 30 rubļiem! Tādi bija tie laiki. Ja reiz bijām nolēmuši braukt, tad arī braucām. Un, lai arī reizēm bija grūti visu sarunāt un noorganizēt, tagad par šādiem gadījumiem palicis vien smaids un labas atmiņas.

 Ne tikai pašiem sev, bet visai kopienai

Pēc septiņiem gadiem, ko kluba «Zelta rudens» vadībā pavadīja Rita Kazuša, stafeti pārņēma Mudīte Cīrule. Tieši viņas vadībā tika sarīkota arī kluba 30 gadu jubileja. Nu aizritējuši jau 13 gadi, kopš Mudīte darbojas klubā «Zelta rudenī», un arī šoreiz jubileja tiks svinēta ar vērienu. 

– Kā es kļuvu par vadītāju? – laikam jau līdzīgi kā Helēna… Pie manis divas reizes atnāca Astrīda un Zenta Batņa un teica: “Ko tu pa mājām? Nāc vismaz paskaties, kas tur notiek!” Tā arī aizgāju uz kārtējo svētku balli. Tad visus mūsējos sasauca Tradīciju zālē, kur arī mani izvirzīja par vadītāju un par mani arī nobalsoja. Jāpiebilst, ka nebiju ne kluba biedre, ne arī kaut kā citādi biju iesaistījusies, – par savu laiku klubā stāstu sāk Mudīte un turpina, – Kad negribīgi uzņēmos vadības grožus, tas vēl bija pensionāru klubs «Zelta rudens» ar četrdesmit biedriem. Man nebija viegli – pirmais gads bija visgrūtākais, – kamēr sapratu, kas ir kas, jo biju pilnībā cilvēks no malas. 2017. gadā, ņemot vērā, ka bija iespēja iegūt finansējumu, piedaloties projektos, nodibinājām biedrību «Zelta rudens»… 

Nu mums ir aptuveni 30 biedru.  Laikiem mainoties, izmaksas, kopā darbojoties, ir daudz lielākas – pašiem jāmaksā par ceļu, ja gribam kaut kur aizbraukt, un jāsedz arī citas izmaksas, tomēr nevaru teikt, ka esam vieni. Mums ir ļoti pretimnākoši pagasta ļaudis, pagasta pārvalde un arī Kultūras pils meitenes mums ir neatkārtojamas un vienmēr izpalīdzīgas. Nav jāmaksā par mūziku un neprasa telpu īri. 

Naudas lietu tagad ir vairāk, bet ar to pati tieku galā kā bijusī grāmatvede. Sākumā man bija kasieris un cilvēks, kurš organizēja transportu, bet tad sapratu, ka vieglāk tomēr ir visu darīt pašai, jo tāpat viss bija jāapkopo un jāziņo tālāk atskaitēs. Tas prasīja vairāk laika nekā pašai visu izdarīt. 

Pirmā iniciatīva jeb projekts tika rakstīts kluba 30 gadu jubilejas pasākumam. Šīm – gaidāmajam 40. dzimšanas dienas svinībām – mums vajadzēja tikai naudiņu orķestrim, pārējo sedzām no biedru naudām. Protams, biedru nauda šo gadu laikā ir augusi. Kādreiz tie bija 2,50 lati. Kad mainījās uz eiro, – jau trīs eiro, bet, dzīves dārdzībai pieaugot, sākām vākt pa pieciem un nu jau šajā gadā – 10 eiro gadā. Piedalāmies pašvaldības projektā «Darām paši». Pirmais izdarītais darbs mums bija piknika vieta pie dīķa, pēc tam strūklaka, kur pašiem bija jāsameklē arī 5 500 eiro. Esam kokus stādījuši kopā ar biedrību «Savai Slampei» – 100-gades parkā ir arī divi mūsu stādītie koki. Nu jau beigu stadijā ir arī piknika vieta – top pergola jeb lapene ar šūpuļtīklu. Savukārt pavasarī par godu biedrības 40 gadu jubilejai pie pieminekļa «Zelta josta» Slampes centrā tapusi rožu dobe ar 40 rožu stādiem, ko ziedoja biedrības tuvākie un tālākie draugi. Lai šīs rozes zied un ikreiz, kad tās ieraugām, atgādina par cilvēkiem, kopā paveikto un skaistajiem mirkļiem, kas piedzīvoti «Zelta rudenī»!