Viņu izveidotā kafejnīca «MALAs» jau ar savu nosaukumu stāsta par ģimeni – tas ir abreviatūras veidā veidots vārdu salikums no visu ģimenes locekļu vārdu pirmajiem burtiem: 

Džūkste, kur ir vislabākās mājas 

Jau iebraucot Džūkstē, centrālās ielas malā bija manāma rosība. Garām pabraukt nepamanot, bija grūti – pie ieejas vārtiem viesus sagaidīja zirgu puika Fluīds no turpat netālajiem «Skudru staļļiem», bet blakus bija apskatāma retro motociklu kolekcija. Viss kopā radīja sajūtu, ka šeit būs kas vairāk par vienkāršu maltīti. Arī pašā kafejnīcā netrūka kustības. Jau ieejot, bija skaidrs, kurš šeit ir saimnieks. Mārtiņš bija nepārtrauktā skrējienā – no viena darba pie otra. Viņam bija jāpaspēj sagaidīt viesus, ierādīt vietas, palīdzēt ar tehniskām lietām un vienlaikus pieskatīt vēl neskaitāmus citus darbus, kas šādā dienā paši no sevis, protams, nepadarījās. Tāds Grīnbergu ģimenes galva arī šķita – cilvēks, kurš pieradis nevis daudz runāt, bet darīt. Un aiz šīs rosības bija jūtams ne tikai viena cilvēka darbs, bet visas ģimenes kopīgs veikums. Kad Mārtiņš uz brīdi piestāja, viņu uzrunājām par ideju, darbu un ikdienu. Par to, kāpēc viņi izvēlējušies palikt un darboties laukos, tepat – Džūkstē?… Mārtiņš atbildēja pavisam vienkārši – tas esot tikai loģiski. Viņš pats ir dzimis un audzis džūkstenieks, bet sieviņa nākusi no kaimiņu ciema, no Pienavas. Kaut arī darbs tagad atrodas tālu, mājas vienmēr ir Džūkste. ”Es neesmu pilsētnieks, nevaru ciest lielas pilsētas, tāpēc katru vakaru esmu mājās,” tā Mārtiņš.

Viss sākās ar vietas ierīkošanu pašu vajadzībām

Tā kā laikapstākļi todien bija mainīgi – te saule, te lietus, Grīnbergu ģimenei bija izstrādāts arī plāns “B”. Ja līs, viss notiks iekštelpās. Un šīs iekštelpas izrādījās ar savu odziņu. Mārtiņš pastāstīja, ka ēkā remontdarbi vēl nav apstājušies. Ir ierīkotas siltās grīdas, pilnībā izremontēta un aprīkota virtuve, taču ēka tikai pamazām iegūst savu jauno veidolu. Taču šai vietai ir arī sava vēsture. Savulaik te vairāku paaudžu džūkstenieki nākuši skatīties kino, bet vēlāk bijusi arī skolas sporta zāle, – to atceras arī pats Mārtiņš. Ar laiku ēka gājusi postā, līdz to savā īpašumā iegādājies viņš. Iesākumā bijis plāns lielo telpu sakārtot un iekārtot pašu lietošanai – lai ar draugiem varētu paskatīties hokeju vai sarīkot kādu ballīti. Taču pamazām sapnis un plāns par telpu izmantošanu izaudzis daudz lielāks.

Nu iecerēts bāriņš, virtuve, skatuve dzīvajai mūzikai, bet daļa ēkas tikšot atvēlēta retro motociklu muzejam. Tā esot sievas tēva aizraušanās. 

Vēl tālākā nākotnē pagrabā būtu vēlme izveidot arī pirti. Bet tas tā – priekšdienām. ”Šī kafejnīca ir kā grūdiens visa sākumam, iespēja saprast, ko no šīs vietas varētu izveidot nākotnē. Ir arī vēlme nākotnē varbūt apvienot spēkus ar blakus esošajiem kaimiņiem – vietu, kur kādreiz atradās Modra Bargā Erotiskais muzejs,” tā Mārtiņš. Šobrīd gan viss vēl ir tikai tapšanas stadijā, bet Grīnbergu ģimenei netrūkst ne ideju, ne darba spara, un, skatoties uz Mārtiņa rosīšanos šajā dienā, šķiet, – šai vietai viss vēl ir priekšā.

Ja strādā visi – izdarīt var daudz

Mārtiņš savai iecerei ir mēģinājis piesaistīt arī Eiropas Savienības projektu līdzekļus, taču, saprotot, ka tas īsti nebūs risinājums, tomēr šim variantam atmetis ar roku. Nu viņš pamazām katru brīvu brīdi un naudas līdzekļus iespēju robežās, iegulda ēkā un turpina soli pa solim iet uz savu izloloto sapni. Viņš  saka, ka “drēbi zinot”, tāpēc, kad ir laiks, remontdarbus var veikt arī pats. Tomēr lielākoties talkā nāk palīgi no malas – vietējie meistari, kas ar savu darbu tiekot ļoti labi galā. Arī ģimene ir atbalstoša. To, kā visi tiek iesaistīti, varēja redzēt jau šajā Mājas kafejnīcu dienā. Mazākā meitiņa pie ieejas tirgojās ar pašu spiestu ābolu suliņu un uzrunāja viesus, lielākā māsa palīdzēja pie galdiņiem, bet mamma Aiva, acis nepaceldama, rosījās virtuvē pie plīts. Aiva izmācījusies par pavāri Kandavas tehnikumā un arī Jelgavā, tādēļ arī nākotnē, ja Džūkstē izdosies atvērt savu kafejnīcu, ēdiens noteikti būs ne tikai gards, bet arī profesionāli gatavots. To jau pierādīja šī pirmā – debijas reize. 

Grīnbergi stāsta, ka ir plāns kafejnīcu Džūkstē atvērt nedēļas nogalēs. Darba dienās gan ne, jo tad katram pašam jābūt savā algotajā darbiņā. Mārtiņš šobrīd strādā Rīgā, kur uzstāda liftus, un ik pa laikam dodas komandējumos uz Zviedriju. Savukārt Aiva ikdienā strādā ēdināšanas sfērā Pierīgā. Abu algotais darbs arī palīdz sapni par savu vietu Džūkstē pamazām apaudzēta ar reālām aprisēm. Bez lieliem solījumiem un skaļiem paziņojumiem, – vienkārši darot; – katru brīvu brīdi, katru iespēju un pa drusciņai ieguldot ēkā. Jā, viss prasa darbu, pacietību un reizēm arī lielu skriešanu. Bet ja blakus ir savējie, ar kuriem šo sapni būvēt, tad arī ceļš uz to ir gana jauks. 

Mārtiņa un Aivas stāsts par «MALām» vēl tikai top. Un varbūt nav nejaušība, ka tieši šajā īpašajā dienā – viņu kāzu jubilejā – abi kopā spēra vēl vienu soli pretī savam sapnim. Lai arī diena pagāja lielā skrējienā, Mārtiņš neslēpa – kad visi darbi būs padarīti, atradīsies laiks arī vienai dejai par godu ģimenes sākumam. Jo galu galā arī kopdzīve ir mazliet kā sapņa piepildīšana – to nevar paveikt vienā dienā. To būvē pamazām – ar darbu, pacietību, mīlestību un ticību tam, ko abi kopā vēlas izveidot.