Z. Lāce atzīst, ka līdz ar “Maargas”, kuras pamatā ir ekoloģija un ilgtspēja, ienākšanu viņas dzīvē, arī pati ikdienā vairāk pievērš uzmanību tam, ko ģērbj mugurā – audumu sastāvam, kā arī mazgāšanas līdzekļiem, ko izvēlas to kopšanai (piemēram, ziepju riekstus), lai gan pagarinātu to kalpošanu, gan efektīvi izmazgātu traipus. 

Zaiga stāsta: “Pamazām sākam iekopt savu lauku teritoriju, veidoju ekoprinta dārzu, un viena no tām lietām, par kuru es aizdomājos katru reizi, kad pieķeros kādam stūrim, ir tas, ko mēs atstājam nākamajām paaudzēm. Es gribētu, lai pēc manis paliek kaut kas ziedošs, skaists, nevis atkritumi, kas slāņu slāņiem krājušies un ar kuriem nākamajām paaudzēm jātiek galā, tāpēc savā dārzā stādu hortenzijas, lavandas, heihēras, peonijas un citus augus. 

Viens no ekoprinta pamatprincipiem ir aprites ekonomika – spēja ieraudzīt vērtību tajā, kas citiem jau šķiet kļuvis par atkritumiem. Krāsvielu iegūšanai bieži izmantoju pārtikas pārpalikumus – sīpolu mizas, avokado mizas un kauliņus, granātābolu mizas, kā arī citus augu izcelsmes atlikumus. Arī manā dārzā viss notiek dabiskā ciklā – samtenēm vispirms tiek izmantotas lapas dabīgo krāsvielu iegūšanai, bet sezonas beigās tiek ievāktas sēklas, kas pavasarī atgriežas dobēs un priecē ar jaunu krāsu avotu. Tā veidojas noslēgts, ilgtspējīgs cikls, kurā katram augam ir sava nozīme un pēc iespējas nekas netiek izšķērdēts.

Ekoprintā būtiska nozīme ir arī dabas resursu saudzīgai izmantošanai. Ja ir iespēja, krāsošanā izmantoju akas vai dīķa ūdeni. Dabīgajās ūdenstilpēs esošie minerāli nereti piešķir audumiem īpašas krāsu nianses, vienlaikus samazinot dzeramā ūdens patēriņu un padarot krāsošanas procesu videi draudzīgāku. Man ir svarīgi, lai ekoprints nebūtu tikai skaists gala rezultāts, bet arī apzināta attieksme pret vidi – izmantot to, kas jau ir pieejams, samazināt atkritumu daudzumu un saudzēt dabas resursus.

Patiesībā ekoprints māca paskatīties uz lietām citādi – nevis domāt par to, ko izmest, bet gan par to, kā vēlreiz izmantot. Tieši šāda domāšana, manuprāt, ir viens no ilgtspējīga dzīvesveida stūrakmeņiem. Tas nav par perfekti zaļu dzīvi, bet par maziem, ikdienā īstenojamiem lēmumiem, kas ilgtermiņā rada pozitīvu ietekmi uz vidi. Katrs noteikti var izvēlēties sev tīkamākos un pieejamos procesus – atkritumu šķirošanu, lietus ūdens savākšanu vai pašam savu tomātu stādīšanu uz palodzes. 

Viss jau sākas mūsu apziņā, kā mēs to pasauli katrs pats redzam, cik mēs esam gatavi iesaistīties, lai neradītu vairāk atkritumu, lai veikalā nepaķertu kārtējo modīgo lietu tikai tāpēc, ka ir atlaide vai zema cena. Tas, uz ko es aicinu, vienkārši iedomāties – kas paliks pēc mums un ko mēs varam darīt, lai mēs būtu pēc iespējas saudzējošāki, dabiskāki.”

Foto no Z. Lāces personīgā arhīva