Pēdējā laikā ne reizi vien esmu dzirdējis pamudinājumu pievērst uzmanību labajām lietām – tādām, kas vieš cerību, ka dzīvosim labāk. Ieskatījos ziņās, bet tur kā sakņu dārzā – nezāļu biežņa, kurā labākais atradums varētu būt mārdadži, no kuriem trūcīgos laikos un veģetārās noskaņās sēklas pagrauzties.

Ar ko tad īsti šodien priecē ziņas? Reku, pavasarī Sarkanais Krusts kopā ar Lauku atbalsta dienestu dalīšot produktu paciņas 2,8 kg dzīvsvarā (paturētu noliktavā ilgāk, ticiet man – vēl labāk svarā pieņemtos) pavisam 40 500 vistrūcīgākajiem valsts iedzīvotājiem. Lai saņemtu bezmaksas sainīti, jāaptek tāda un šitāda iestāde, jāparāda tāda un šitāda izziņa par neslēptu trūcīgumu, un tad – tik smel krējumu? Nekā nebija – tiksi pie rīta tumītes (auzu pārslas 500 gr), pusdienu tumītes (400 gr četrgraudu pārslas); tāda pat daudzuma pankūku miltu, piena pulvera un arīdzan 1 kg makaronu. Lai izčākst to iebildes, kas apgalvo – paciņas vērtība sen būs autobusa biļetēs nobraukāta, izziņas gādājot…
Priecē arī Rīgas piena kombināta iebrēciens par to, ka nozarē jāizsludina ārkārtas stāvoklis, jo, lūk, lietuvieši Latvijā iepludinot pārāk lētu pienu. Lai izčib tie, kas teic, ka Latvijā viszemākās piena iepirkuma, bet dārgākās pārdošanas cenas Baltijas valstīs!
Beidzot reņģēdāju neziņai, kā īsti tiks tērēti Latvijai aizdotie 7,5 miljardi, pielikts punkts – čadīgie žurnālisti publiskojuši Eiropas komisāra vēstules fragmentu, kurā norādīts, ka miljardi jāatvēl banku stutēšanai. Komentāri šajā sakarā skarbi – ar šo aizdevumu verdzībā tiekot nodota tauta; vēl tik vajadzētu nodrošināties un aizliegt izbraukšanu no valsts – lai vergi neaizbēg ar visiem labdarības putraimiem… Vēl lasīju, ka Valmierā beidzot notverti sirmgalves slepkavas, ka pērn Krievijai bruņojuma eksports sasniedzis rekordapjomu – nu varbūt labo ziņu pietiks? Labāk apcerēšu pavāra Mārtiņa Sirmā tēzi: “Politikā tāpat kā seksā, vajadzētu, lai visi apmierināti." Kāpēc nesanāk, lūk, tas ir jautājums…