Redakcijas sleja

<p>Kā stāsta zinātāji, pēdējo mēnešu laikā viens pēc otra savus atklāšanas svētkus piedzīvojuši nelegālo mājražotāju iestādījumi jeb tautā sauktās <em>točkas</em>. Tie, kuri labajos gados bija izvērtējuši, ka risks (kaut arī neliels, bet tomēr) tikt pieķertam un sodītam īsti neatmaksājas, nu, saoduši vieglas peļņas kārdinošo smārdu, atkal ķeras klāt vecajam rūpalam. Ko tur liegties - daudz ir tādu klientu, kas savas dzīves grūtās dienas cenšas apslacīt ar paprāvu devu <em>grādīgā</em>! </p>

Visskarbākie izteikumi šonedēļ veltīti veselības ministres ziņai par to, ka Zviedrija gatava pirkt Latvijā medicīnas pakalpojumus saviem iedzīvotājiem; raugi, tur esot garas rindas uz dažādām plānveida operācijām, tālab mūsu Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca (TOS) gatava pakalpot. Ar iejūtīgu piebildi - &quot;šobrīd arī Latvijā ir garas rindas, taču cilvēki nevar atļauties veikt operācijas, jo nav naudiņas, ko samaksāt, bet ārsti sēž un gaida...&quot;

Valsts drebelējas kā..., nu labi, izteiksimies pieklājīgi - kā iesācēja virvesdejotāja. Tik maz pietrūkst, lai tā virpuļu virpuļiem nogāztos starptautiskās burzmas ieskautā tumsā. Iespējams, ka &quot;uz virves&quot; to spēj noturēt vienīgi domu spēks, mūsu visu - patriotisko vai vismaz lojālo šīs valsts pilsoņu - kopēji radītā, lolotā un vienotā griba. Bet - kāda tur vienotība, ja atņem darbu, algu un vēl arī pensiju!? Kāda vienotība, ja uz šī fona kādam gadījusies lielā iespēja (jauna vietiņa un amatiņš ar salīdzinoši neknapu aldziņu)!?

Sākusies vasara - lielais daudzo darbu laiks! Ilgi gaidītais siltums jau licis koši nosarkt zemenēm. Pļavās smaržo siens. Ziemāju lauki gatavojas ziedēšanai. Tūlīt, tūlīt ziedēs arī liepas un kartupeļi. Bezdelīgas čakli baro šīs vasaras pirmo perējumu. Stārķu ligzdās savus tievos kakliņus snaiksta pa divi, pa trīs stārķēni...

Vakar visā valstī sākās lielais taupības režīms un tika vēlētas pašvaldību galvenās amatpersonas.

Tikko izskanējis līgo.... Jāņu dziesmas pieklusušas, pļavās jāņuzāļu lasītāju sliedes aizvilkušās, pēc lielās kulminācijas tāds kā pierimums. Taču šis miers ir tikai šķietams, jo 29. jūnijā ir Pēterdiena, pēc kuras sagaidāmas izmaiņas gan dabā, gan šogad arī sabiedrībā un politikā.

Jāņu naktī turējos kā vīrs, iesnaudos vien uz mazu brīsniņu, bet noredzēju murgainu mistēriju - paģindis komisārs, kam Briseles kāpostu diēta ikvienā gadalaikā, ziņo Briselei, ka Latvijā cilvēku nav atlicis daudz. Jaunus ļaudis nemanīt, bet sirmgalvji pelēkām sejiņām pārcēlušies uz mežu - kokos dzīvo. Komisārs to jau kaut kur lasījis, ka latvieši esot mežoņi, kas kokos mīt un kuru vienīgā komunikācijas izpausme esot pazemīgi pastiepta lūdzoša ķepiņa - nepārprotams ubaga žests.

Kad sagatavojām iespiešanai šo dubulto - Pirmsāņu un Tukuma - svētku laikrakstu, visapkārt - dabā un cilvēkos - jautās divējādas noskaņas.

Kāpēc - Mīlestība? Un kāpēc - beznosacījumu? Tāpēc, ka daudz kā cita mums šobrīd gluži vienkārši... nav! Nav drošības par tautas nākotni, nav paļāvības uz valsti un tās pārvaldītājiem, nav arī cerību, ka mūsu rītdiena būs labāka par šodienu...

Zinu, zinu - būs daļa, kas nošņāksies un sacīs, ka lasīt kaut ko par tēmu &quot;krīze&quot; vairs vienkārši nav ne spēka, ne vēlēšanās. Tomēr, kas var būt vēl aktuālāks par tiem 500 miljoniem, kas mums visiem tagad kopīgiem spēkiem jāsamet?!

Visi zina, ka neviena sabiedrība nevar pastāvēt bez savstarpējās uzticēšanās, bez ticības sistēmai. Bez uzticēšanās nav iedomājamas garīgās vērtības un arī ekonomika. Psihoterapeiti atzīst, ja bērns savas dzīves pirmajā gadā nav saņēmis nepieciešamo drošības sajūtu, ir risks, ka viņš izaugs ar uzticības deficītu - nespēs nevienam uzticēties un arī viņam ne vienmēr varēs uzticēties...

Vēlēšanu rezultāti atkal, ja ne pārsteidz, tad liek padomāt. Zīmīgi, bet vietās, kur pašvaldība iepriekš labi strādājusi, nekas dramatiski nav mainījies. Pašam ziņu aģentūras uzdevumā nācās padežūrēt pie vēlēšanu iecirkņa Pūrē, un tur uz vienas rokas viena pirksta satilpa citādi domājošie - pūrenieki visi kā viens bija par savējo - Aivaru Volfu. Dzirdēju arī sakām: &quot;Viņš mums kā tētiņš.&quot;

Tā nav viegla nasta - uzņemties atbildību par to, kas ar Latvijas valsti notiks tuvāko četru gadu laikā! Tas nozīmē piedalīties vēlēšanās: doties uz savu vēlēšanu iecirkni; no visu partiju biļeteniem izvēlēties sev pieņemamāko; izsvītrot no saraksta "vecos vēžus&quot;, kas mainījuši vien "kulītes&quot;, bet ne tikumus...

Uf, varam tā kā mierīgāk uzelpot - mums, redakcijas darbiniekiem, priekšvēlēšanu kaislības ir beigušās! Sestdienas laikrakstā likums vairs nepieļauj nekādu reklāmiski iezīmētu politisko ziņu parādīšanos.

Priekšvēlēšanu diskusijas laikā Tukumā potenciālie deputātu kandidāti izrunājās par dažādām tēmām, tostarp par godīgiem un negodīgiem konkursiem un konkurenci.

Jeb - ātrāk, augstāk, stiprāk - tā varētu raksturot kārtējos priekšvēlēšanu trakuma solījumus un deputātu kandidātu dīvainās izdarības.

Apšuciema iedzīvotāji ir uztraukušies par to, ka ciemā Aizsardzības ministrija paredzējusi būvēt jūras novērošanas sistēmas, ko izvietos 60 līdz 70 m augstos torņos.

Pēdējā lieta, par ko sapriecājos, bija ziņa par jaunu - dzīvojamās platības - nodokli. Sākotnējā versijā tā izskanēja ļoti ticami vietējām tradīcijām - no katra, kas pārsniedz noteiktu kvadrātmetru skaitu, iekasēs zināmu procentiņu no dzīvokļa vai mājas kadastrālās vērtības. Un neba jau kāds ļaunais izdomājums - vienkārši Godmaņa valdība šādu punktu iekļāvusi ar Starptautisko Valūtas fondu parakstītajā aizdevuma līgumā.

Neatklāšu neko jaunu, sacīdama: mēs esam tādi, kādi esam. Viens gadiem ilgi cīnās ar mazdārziņa kaimiņu par vienas kopīgās robežvagas &quot;taisnīgu sadali&quot;, un tā dēļ ir izstaigājis visas instances, pieprasījis, lai taču beidzot kāds visu nokārto - pagasta padome, policija, reakcija vai kāda cita institūcija. Cits caurām dienām dirn internetā, rakstīdams aizskarošus, apvainojošus, neķītrus vai apmelojošus komentārus par visu un visiem. Ja kādam šķiet, ka vārds nav ierocis, tas jau iepriekš parūpējies par citu, viņaprāt, iedarbīgāku ieroci. Vai gan citādi liepājniece, kas aizrādījusi jaunietei par spļaušanu uz ielas, būtu sadurta ar nazi? Vai varam būt droši, ka mūsu pilsētas jauniešu bariņiem, kas vakaros zvaigādami klīst pa ielām, kabatās ir tikai cigaretes, rokās - tikai enerdžaizeru skārdenes?

Vēlēšanas tuvojas, bet pagaidām tāds miers... un klusums. Trauksme, solījumi - ticami un neticami, taustāmas nākotnes vīzijas... pagaidām vienīgi pašu deputātu kandidātu un žurnālistu satraukumu un darbošanās objekts. &quot;Mierīgo iedzīvotāju&quot;, tādu, kas ar partijām un to kandidātiem nav ciešām saitēm saistīti, pagaidām pieredzētajās diskusijas maz.

Līdz pašvaldību vēlēšanām palikušas trīs nedēļas. Lai arī politologi saka, ka priekšvēlēšanu telpā valda citkārt neraksturīgs klusums, vēlētāji malā stāvēt nevar.

Vakar Zemkopības ministrijā notika Ģenētiski modificēto organismu (ĢMO) uzraudzības padomes sēde, kurā lēma par Latvijas nostāju ĢMO audzēšanas un lietošanas jautājumā. Jāatzīst, ka mazliet kaitinošas ir vides aizstāvju aktivitātes - Frankenšteina ballīte, skaļie un dažkārt pilnīgi nepierādītie, nekompetentie un izpušķotie paziņojumi. Taču jāpiekrīt, ka ir vairākas nopietnas problēmas, kas apsveramas, pirms piekrītam ĢMO ienākšanai Latvijā.

Pirmdienas rīts darbā tāds savāds panesās - kāds sāka runāt par nemirstošo un šausminošo ideju - pārvērst Valsts policiju par privātu maksas pakalpojumu kantori, bet kāds cits aizrādīja, ka nav labi iekšējās problēmas (ne savas, ne citu) cilāt - arī no darba pirmos izmet tos, kas jauc gaisu kolektīvā... Še tev! Bet virtuālajā telpā visapzelētākā ziņa bija 9. maija svētku svinēšana pie Uzvaras pieminekļa Rīgā. Un arī runas par to pašu - kā delikāti ieklepot uzvarētājam sejā, pasakot, ka publiska pieļurbāšanās ir sodāma lieta, nevis svētku tradīcija? <br />Tomēr principā uzstādījums viens - kā mazam par sevi pastāvēt, vienalga - vai runa par darba, vai starpvalstu attiecībām?