Eh, ne pirmais to iedomājos – salīdzināt valsti ar dzīvu organismu; kā kaut ko vienotu, nedalāmu un tomēr mainīgu. Zīmēju ainu – tup zeltene Latvija jūras krastā, netīro veļu mazgā un gaužas asaras lej: "Kas man, nabadzei, palīdzēs!? Visu maizi esmu notiesājusi un vēderā (valsts kasē) vispār uz Jauno gadu rādās nebūs ne miltumiņa putraimu! Ak, mana tauta – mans dzīvības spēks, plūst prom; citās zemēs ar un ecē, svešiniekus mīl un precē…!"

Bet pār Latviju kā maitu lijas (Eiropā aizsargājams putns) salīkuši starptautiskie aizdevēji – nekaunīgi čamda sērdieni un izrāda medicīnisku interesi: "Izķeips vai neizķeips? Katrā ziņā patīkami lēta top… Pirkt pa daļām vai paņemt uz nakti visu? Par Eiropas naudu – Eiropas baudai…"
Bet sērdienei galva – kantainā šūplādīte (Saeimas nams) – no domām divtik liela piepampusi. "Kur naudu ņemt?" brēc deputāti un sūta analīzes komisiju taisīt analīzes. Cik ilgi valstij – sērdienei – vēl atlicis? Un varbūt, kamēr tā bez spēka, var ļauties mazītiņam grēkam – par grašiem pārpirkt visu, kas uz grunts, vai slimnīca tā, vai pēdējs štrunts. Un vēl var padomāt, kā panākt to, lai cilvēks atdod pēdējo – lai nepīkst, maksā nodokli, ja negrib zaudēt mājokli. Būs slepeni mums radari un soda naudās – miljoni; ar cieši vilktu PVN valgu, ikkatrs atdos aplokšņalgu…
Ir labi būt bez parādiem, ir labi nebūt Latvijā, un tad no malas brīnīties, kā var pa dzīvi cīnīties. Jo Latvija – kaut zili bāla, no bada nemirst – nē, un jostas pievilkšana nelīdzēs, jo valsti šo kā audzējs baigs žmiedz oligarhi politiķu rokām, bet pēdējie de jure ir nevainīgi par ievārīto pļure. Kā zināms, lielos amatos sēž trūcīgie, ko tikvien sieva, māte balsta un vēl tas nieciņš, kas atlec tiem no valsts…