Lai to iepriekš trakā skrējienā nodzīto nelaimi – ar purniņu zemē iedūrušos valsts ekonomiku – atkal stāvus un uz priekšu dabūtu, laikam jau visi līdzekļi tagad labi. Mežus, kaut pārdodam teju par pusvelti, cērtam uz nebēdu. Esam gatavi siltināt pat malkas šķūni – ka tik Eiropas projektu naudu tam dabūjam.

Visu ko pērkam, pārdodam, piedāvājam – aktīvi un atraktīvi. Un, saprotams, ka bez reklāmas šai lietā neiztikt. Par to mums – avīžniekiem, protams, arī prieks…
Taču ne tik daudz par ekonomiku, bet gan par ētiku, par morāli šoreiz sāpe. Nē, nē, gluži uz vardarbību, rasu naidu un masu nekārtībām mūs jau vēl neaicina. (Pagaidām, jo vēlēšanas vēl patālu, lai tik mundrām lietām pustukšo partijas kasu atlikumus tērētu.) Kaut kā jau pārdzīvosim arī tos trīspakāpju uzbļāvienus "Atdod parādu!", kas reklamē apmācību kursus parādu piedzinējiem. Visvairāk sarūgtina tā naivi mīlīgā – par pelmeņiem. Ja kāds nav pamanījis, stāsts pavisam vienkāršs: sēž blakus divi puikas, viens pilnām mutēm ēd pelmeņus, otrs žēli noskatās un lūdzoši saka: "Ja man būtu pelmeņi…" ar domu, ka viņš gan padalītos. Pašapmierinātais ēdājs piekrīt: "Jā, žēl gan."
Nu, un kāds tad ir šīs reklāmas vēstījums? Ka vienīgie labie ir noteiktas firmas pelmeņi, ka bez tiem nekur? Nekā nebij`! Mums skaidri un gaiši parāda – tas, kas gatavs padalīties, kas tātad ir saprotošs un iejūtīgs, patiesībā ir lūzers, gluži tāpat kā acīmredzot viņa vecāki… Domājat pārspīlēju, reklāmisti tā nebija domājuši? Droši vien nepadomāja, gluži tāpat kā tā mamma, kas tepat, pie «Rimi», izlikās nedzirdam noplukuša un, kā šķita, arī izsalkuša puišeļa lūgumu ziedot pāris santīmu, tai pat lakā palīdzot savam dēlam atplēst saldējuma iepakojumu. Nepadomā droši vien arī tās māmiņas, kas ved uz bērnudārzu savas atvases, piestūķējot viņu kabatas ar dažādiem saldumiem. Jā, tā, ko mācīja mūsu laika (60., 70. gadu) mammas – nekāda ēšana pagalmā, nekādi saldumi bariņā, ja nevari ar visiem, kam taču arī ļoti kārojas, padalīties – acīmredzot ir aizejošā laika morāle, gluži tāpat kā līdzjūtība Poruka Cibiņam…
Bet varbūt tomēr viss vēršas uz labu, un tā ekonomika, kas vēl ar purniņu zemē iedūrusies, mums par iejūtību atgādinās ar kādu senu un labu patiesību – no cietuma, slimībām un nabadzības neviens nav pasargāts…