Iedegsim svecītes par godu atmiņām un nākotnei!

Rūta Fjodorova

Esam sagaidījuši Latvijas Republikas proklamēšanas 108. gadskārtu un 4. maijā atzīmējuši Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas 36. gadadienu.  Jaunajai paaudzei šie svētki šķiet pašsaprotami, un ir prieks vērot, ka svinam tos no sirds, domājot par Latvijas un arī katrs pats par savu nākotni. Bet, kā jau tas dzīvē notiek, vecāka gadagājuma cilvēki pārdomu brīžos kavējas atmiņās. Šajā ziņā manās atmiņās saglabājusies tikšanās ar Milzkalnes ciema iedzīvotāju Ernu Kaminsku, kura cauri nemierīgajiem un skaudrajiem laikiem rūpīgi bija saglabājusi slaveno Viļa Rīdzinieka fotoreprodukciju no 1918. gada 18. novembra  – Latvijas Republikas proklamēšanas brīža Nacionālajā teātrī.  Erna bijusi  svinīgā un katram latvietim nozīmīgā brīža aculieciniece. Tolaik viņa mācījusies Natālijas Draudziņas ģimnāzijā un skolotāji bija parūpējušies, lai vēsturisko  brīdi kaut vai no balkona redzētu arī  skolēni. Erna Kaminska jeb, kā vietējie viņu mīļi dēvēja, – kaimiņiene savā mūžā piedzīvoja karu, laiku maiņas un ne tās vieglākās dienas, tomēr viņa prata saglabāt gaišumu un labestību. 

Erna devusies mūžībā, arī daudzi tā laika kaimiņi Milzkalnes mājās mainījušies, – laiks nepielūdzami steidzas... Bet šo Latvijai un latviešiem svarīgo iemūžināto brīdi mēs varam apskatīt  Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, kur Patriotu nedēļā no 11. līdz 18. novembrim  apskatei izlikts Viļa Rīdzinieka fotogrāfijas oriģināls.

„Laiki nāk un iet, bet zeme paliek mūžīgi, un mūžīgi lai paliekas arī tie, kas šo zemi apstrādā,” tā savulaik rakstījis  dzejnieks un rakstnieks Edvarts Virza. Un vēsturiski tā arī ir bijis.  Kaut arī piedzīvoti nežēlīgi okupācijas gadi, sagrautas saimniecības un uzņēmumi, arī ģimenes un cilvēku dzīves, tomēr esam spējuši panest šo smagumu un nereti arī traģiku, saglabāt darba tikumu, vēlmi strādāt, kopt un mīlēt savu zemi un sētu, saglabāt savas tradīcijas, tautas gara mantas, kultūru, to starp,  Dziesmu svētkus. Esam spējuši atbildīgos brīžos būt vienoti un nedomāt tikai par pašlabumu. 

Dažkārt  no gados jaunākiem cilvēkiem, kuri okupācijas laikus nav pieredzējuši, nākas dzirdēt, manuprāt, visai nepārdomātus pārmetumus: ”Jūs jau strādājāt okupācijas varai!...”, „ Kāpēc  Kārlis Ulmanis  nepretojās ienākušajam krievu kara spēkam?” un tamlīdzīgi.  Nez, vai mēs te tagad tā dzīvotu un spriedelētu, ja būtu bijis citādi...  Tolaik katrs strādāja un savus lēmumus, dažkārt arī pārdrošus, pieņēma, atbilstoši savām iespējām – tā, kā domāja vislabākā iespējamā veidā esam. Un nevar teikt, ka tie bija pilnīgi nekļūdīgi, tomēr… Tomēr tie paši ļaudis, kas ”strādāja okupācijas varai”, bet patiesībā lielākoties dzīvoja savu vienīgo šīs zemes dzīvi, cik godīgi vien varēja, un arī saglabāja Latvijai un tās nākotnei tika svarīgās vērtības, bez kurām šodienas atjaunotne nemaz nebūtu iespējama. 

 Tā kā esmu pēckara bērns, savulaik  cieši ticēju, ka karu vairāk nebūs. Bet 2022. gada 24. februāra iebrukums Ukrainā šo pārliecību izdzēsa pilnībā. Mums nav citas izvēles, kā vien palīdzēt ukraiņiem un būt gataviem pašiem aizstāvēt savu zemi. Mūsu katra pienākums ir piedalīties vēlēšanās, būt izglītotiem un informētiem, strādāt savas valsts un ģimenes labā. Latvijas nākotne ir mūsu pašu rokās. To atceroties, rīt iedegsim logos svecītes par godu Latvijas Republikas proklamēšanas dienai. Saules mūžu Latvijai!  

 

  

  

Dalīties:

Komentāri (0)

Pagaidām nav komentāru

Esi pirmais, kas pievieno komentāru!

Pievienot komentāru