Kāpēc - Mīlestība? Un kāpēc - beznosacījumu? Tāpēc, ka daudz kā cita mums šobrīd gluži vienkārši... nav! Nav drošības par tautas nākotni, nav paļāvības uz valsti un tās pārvaldītājiem, nav arī cerību, ka mūsu rītdiena būs labāka par šodienu...
Zinu, zinu - būs daļa, kas nošņāksies un sacīs, ka lasīt kaut ko par tēmu "krīze" vairs vienkārši nav ne spēka, ne vēlēšanās. Tomēr, kas var būt vēl aktuālāks par tiem 500 miljoniem, kas mums visiem tagad kopīgiem spēkiem jāsamet?!
Visi zina, ka neviena sabiedrība nevar pastāvēt bez savstarpējās uzticēšanās, bez ticības sistēmai. Bez uzticēšanās nav iedomājamas garīgās vērtības un arī ekonomika. Psihoterapeiti atzīst, ja bērns savas dzīves pirmajā gadā nav saņēmis nepieciešamo drošības sajūtu, ir risks, ka viņš izaugs ar uzticības deficītu - nespēs nevienam uzticēties un arī viņam ne vienmēr varēs uzticēties...
Vēlēšanu rezultāti atkal, ja ne pārsteidz, tad liek padomāt. Zīmīgi, bet vietās, kur pašvaldība iepriekš labi strādājusi, nekas dramatiski nav mainījies. Pašam ziņu aģentūras uzdevumā nācās padežūrēt pie vēlēšanu iecirkņa Pūrē, un tur uz vienas rokas viena pirksta satilpa citādi domājošie - pūrenieki visi kā viens bija par savējo - Aivaru Volfu. Dzirdēju arī sakām: "Viņš mums kā tētiņš."
Tā nav viegla nasta - uzņemties atbildību par to, kas ar Latvijas valsti notiks tuvāko četru gadu laikā! Tas nozīmē piedalīties vēlēšanās: doties uz savu vēlēšanu iecirkni; no visu partiju biļeteniem izvēlēties sev pieņemamāko; izsvītrot no saraksta "vecos vēžus", kas mainījuši vien "kulītes", bet ne tikumus...
Uf, varam tā kā mierīgāk uzelpot - mums, redakcijas darbiniekiem, priekšvēlēšanu kaislības ir beigušās! Sestdienas laikrakstā likums vairs nepieļauj nekādu reklāmiski iezīmētu politisko ziņu parādīšanos.
Priekšvēlēšanu diskusijas laikā Tukumā potenciālie deputātu kandidāti izrunājās par dažādām tēmām, tostarp par godīgiem un negodīgiem konkursiem un konkurenci.
Jeb - ātrāk, augstāk, stiprāk - tā varētu raksturot kārtējos priekšvēlēšanu trakuma solījumus un deputātu kandidātu dīvainās izdarības.
Apšuciema iedzīvotāji ir uztraukušies par to, ka ciemā Aizsardzības ministrija paredzējusi būvēt jūras novērošanas sistēmas, ko izvietos 60 līdz 70 m augstos torņos.
Pēdējā lieta, par ko sapriecājos, bija ziņa par jaunu - dzīvojamās platības - nodokli. Sākotnējā versijā tā izskanēja ļoti ticami vietējām tradīcijām - no katra, kas pārsniedz noteiktu kvadrātmetru skaitu, iekasēs zināmu procentiņu no dzīvokļa vai mājas kadastrālās vērtības. Un neba jau kāds ļaunais izdomājums - vienkārši Godmaņa valdība šādu punktu iekļāvusi ar Starptautisko Valūtas fondu parakstītajā aizdevuma līgumā.
Neatklāšu neko jaunu, sacīdama: mēs esam tādi, kādi esam. Viens gadiem ilgi cīnās ar mazdārziņa kaimiņu par vienas kopīgās robežvagas "taisnīgu sadali", un tā dēļ ir izstaigājis visas instances, pieprasījis, lai taču beidzot kāds visu nokārto - pagasta padome, policija, reakcija vai kāda cita institūcija. Cits caurām dienām dirn internetā, rakstīdams aizskarošus, apvainojošus, neķītrus vai apmelojošus komentārus par visu un visiem. Ja kādam šķiet, ka vārds nav ierocis, tas jau iepriekš parūpējies par citu, viņaprāt, iedarbīgāku ieroci. Vai gan citādi liepājniece, kas aizrādījusi jaunietei par spļaušanu uz ielas, būtu sadurta ar nazi? Vai varam būt droši, ka mūsu pilsētas jauniešu bariņiem, kas vakaros zvaigādami klīst pa ielām, kabatās ir tikai cigaretes, rokās - tikai enerdžaizeru skārdenes?
Vēlēšanas tuvojas, bet pagaidām tāds miers... un klusums. Trauksme, solījumi - ticami un neticami, taustāmas nākotnes vīzijas... pagaidām vienīgi pašu deputātu kandidātu un žurnālistu satraukumu un darbošanās objekts. "Mierīgo iedzīvotāju", tādu, kas ar partijām un to kandidātiem nav ciešām saitēm saistīti, pagaidām pieredzētajās diskusijas maz.
Līdz pašvaldību vēlēšanām palikušas trīs nedēļas. Lai arī politologi saka, ka priekšvēlēšanu telpā valda citkārt neraksturīgs klusums, vēlētāji malā stāvēt nevar.
Vakar Zemkopības ministrijā notika Ģenētiski modificēto organismu (ĢMO) uzraudzības padomes sēde, kurā lēma par Latvijas nostāju ĢMO audzēšanas un lietošanas jautājumā. Jāatzīst, ka mazliet kaitinošas ir vides aizstāvju aktivitātes - Frankenšteina ballīte, skaļie un dažkārt pilnīgi nepierādītie, nekompetentie un izpušķotie paziņojumi. Taču jāpiekrīt, ka ir vairākas nopietnas problēmas, kas apsveramas, pirms piekrītam ĢMO ienākšanai Latvijā.
Pirmdienas rīts darbā tāds savāds panesās - kāds sāka runāt par nemirstošo un šausminošo ideju - pārvērst Valsts policiju par privātu maksas pakalpojumu kantori, bet kāds cits aizrādīja, ka nav labi iekšējās problēmas (ne savas, ne citu) cilāt - arī no darba pirmos izmet tos, kas jauc gaisu kolektīvā... Še tev! Bet virtuālajā telpā visapzelētākā ziņa bija 9. maija svētku svinēšana pie Uzvaras pieminekļa Rīgā. Un arī runas par to pašu - kā delikāti ieklepot uzvarētājam sejā, pasakot, ka publiska pieļurbāšanās ir sodāma lieta, nevis svētku tradīcija? <br />Tomēr principā uzstādījums viens - kā mazam par sevi pastāvēt, vienalga - vai runa par darba, vai starpvalstu attiecībām?
Laikā, kad visapkārt viss zeļ, plaukst, zied, vītero, čalo un staro, kad ir sajūta: Dievs apskāvis, silda un samīļo visu pasauli, svinam Mātes dienu.
Būdama kriminālā kino žanra cienītāja, nereti esmu bezgala pārsteigta par to, cik rafinēti noziegumi tiek veikti ekrānā. Un gribot negribot jādomā - kaut kur jau šīs aizgūtās kriminālās idejas atmiņu apcirkņos tomēr nosēžas, tā teikt, ja nu nākas izmantot, kaut patiesībā man dzīvē nav nācies nospert pat kaut ko Knipucītiņuminītiņa apmērā. Nu vienkārši nav ienācis prātā tādu "varoņdarbu" veikt!
Vēlēšanas strauji tuvojas, tāpēc katrs sevi cienošs deputāta kandidāts iekļaujas vai, pareizāk sakot, cenšas saorganizēt vismaz kādu pasākumu, ko sarunu valodā visai trāpīgi sauc par zīmēšanos.
Jāsaka godīgi, kad pirms pieciem gadiem bija jāatdod sava balss referendumā par Latvijas iestāšanos Eiropas savienībā, es šaubījos. Pirmkārt, jau tas bija vēl tāda bērnišķīga maksimālisma iespaidā, kad gribas būt mazliet tā kā opozīcijā. Otrkārt, spriedām, ka no vienas savienības citā skriet - arī nav nekāds baigais prāta darbs! Es pat šai domai mazliet noticēju, kaut par iepriekšējo savienību, kas - padomju, man ir tikai un vienīgi saulainas bērnības atmiņas, par spīti modernu zābaciņu, ārzemju saldumu un citu labumu trūkumam...
Uzziedējušas māllēpenes, un tā ir zīme, ka pēdējais laiks doties laukā un guldīt zemē sēklu. Prom no ēnainām istabām un kabinetiem, prom no telpām!
Pirmdien Valsts prezidents reģionālās preses pārstāvjus aicināja uz pili parunāt par situāciju valstī. Arī es tur biju, "medalu dzēru, pār ūsām tecēja, mutē - netika", jo - fotografēt aizliedza, diktafonu lietot aizliedza, toties varējām dižvīram paspiest roku un tā kā jautājumus uzdot...
Ir tik daudz iemeslu būt neapmierinātiem! Pensijas vairs netiek indeksētas. Pieaug "apkalpošanas izmaksas" arī tur, kur nekāda "apkalpošana" nav pieredzēta gadu desmitiem. Aizvien vairāk tautiešu atstāj savu etnisko dzimteni, Latviju ar skumjām nosaukdami par "Bēdu ieleju"...Skat, pat laiks kā sazvērējies: skopa saulīte, bargas salnas un ziemeļu vēji, vēji, vēji...
Re, jau gads pagājis, kopš ar balstu skaudību vērojām, kā igauņi Ginesa rekordu pelna, sakopjot savu zemi. Visas pasaules ziņu aģentūras aplidoja skati no viņu Lielās talkas. Ideju aši vien pārķēra mūs dienvidu kaimiņi lietuvieši. Bet bija jāpaiet teju pusgadam, lai, atsaucoties izcila kultūras cilvēka - Anna Žīgures aicinājumam uz kaut ko tādu sadūšotos arī mēs - tie it kā ašie latvieši, kam tik ļoti patīk pasmīkņāt par "tūļīgajiem" igaunīšiem-bālelīšiem...
