Ko citu darba nedēļas sākumā iesākt žurnālistam, ja ne satraukties. Šoreiz satraukšos pavisam miegaini – par izzāģētajām sēņošanas iespējām. Raugi, brīvdienas pavadīju Igaunijā, bet tur, skaties – brīnies, izbraukājot trejas lielākās salas un vēl vairākas stundas ripinot pa valsts rietumdaļu, ceļā ievēroju vienu vienīgu (!) cirsmas liecību – šķeldotājiem atstātu zaru grēdu. Toties mazākos ceļos mežmalās sēnes autobusam pakaļ skrēja (tēlaini runājot).

Bet pie mums?! Tikai ministriju un statistikas līmenī viss šķiet kārtībā – valsts mežos dabiskais koksnes pieaugums lielāks par zāģēšanas apjomu; tātad varam zāģēt vēl un vēl… Dabā? Vai jums patīk celmu hektāri Pūres virzienā aiz Jaunmoku pils? Vai šovasar atpazīstat Vecmoku karjera apkaimi? Tādā garā šo uzskaiti varētu turpināt ik pagastā!.. Ar Godmaņa doto svētību mežsaimnieki "glābj valsti", un citādi domājošo iebildes paliek nesadzirdētas…
Tomēr pat krīzes laikā, kad it kā skrupulozi tiek vētīti visi ceļi un neceļi, pa kādiem valsts naudiņa aizplūst, un tiek iedragātas pat vitāli tik svarīgas nozares kā veselības aprūpe, jā, – domāju, ne man – vienkāršam Latvijas iedzīvotājiem –, ne kādam vārdā nesauktam finanšu ekspertam reizēm ļoti nav skaidras budžeta veidošanas konsekvences. Kaut vai tas, kāpēc Latvijas bankas prezidentam (I. Rimšēvica kungam) alga lielāka nekā ASV centrālās bankas, Federālo rezervju sistēmas vadītāja (B. Bernonkes) vai Igaunijas Centrālās bankas vadītāja (A. Lipstoka) alga; attiecīgi – I. Rimšēvics mēnesī saņem Ls 10 543; B. Bernonke – (latos pārvēršot) 7 939, A. Lipstoks – 4 984?! Sitiet nost, bet neticu, ka Rimšēvicam līdzīgie domā par valsts vai pelēkās masas (lētā darbaspēka) labklājību (vēl jo mazāk kādām dabas vērtībām). Viņi sen pārkāpuši visglupāko plēsēju likumu – neiznīcināt savu barotni. Bet būtu jāņem vērā – nebūs sēņu, nebūs arī pelēkās masas…