Pirmdien "tīmeklī" bija lasāmas divas atšķirīgas ziņas – Labklājības ministrijas secinājums, ka valstī trūcīgo personu skaits nepieaug, jo raugi, ja janvārī 454 pašvaldības ziņojušas par 48 700 trūcīgajiem, tad jūnijā 428 pašvaldības – par 44 300… Ar piebildi, ka par trūcīgu ģimeni var uzskatīt tad, ja pēdējo triju mēnešu ienākums uz katru ģimenes locekli nepārsniedz 50% no valstī noteiktās minimālās algas (un vēl virkne nosacījumu – ja nav naudas uzkrājumu, vērtspapīru, citu īpašumu vai kredītsaistību utt.).

Un otra ziņa par to, ka Rīgā trūcīgo personu skaits pieaudzis par 53%; proti, pērn reģistrēti 11 343 trūcīgo, bet šī gada sešos mēnešos jau 17 321…
Nu, kādi secinājumi? Ja ticēt Labklājības ministrijai, tad valstī sācies uzplaukums, tomēr komentāros izskan kas cits: "Kāda valdība – tādi dati! Ministrija ir, labklājības nav! Jābūt pilnīgam kretīnam, lai šādā situācijā gvelztu tādas muļķības! Repšem pa galvu ar «sociālo spilventiņu»!"
Taču daļa ļaužu ir pragmatiskāk noskaņoti – kamēr vieni smej, ka visas runas par krīzi izdomā sliņķi, kas nevīžo pusdienas laikā līdz atkritumu urnai aiziet, citi spriež, ka greizos datus radījis nosacījums – ja personai nav kredītsaistību… Jo patiesībā šobrīd vislielākajās sprukās esot tieši daudzbērnu ģimenes un tie, kam kredīti kā dzirnakmens kaklā.
Un vēl – kāda tad mums tā minimālā alga? Ja no tiem Ls 140 nogrieztu vēl – valstī vispār trūcīgo nebūtu! Un viss būtu skaisti, ja atbilstoši algām saruktu arī cenas veikalā un komunālie maksājumi, taču šīs pozīcijas turas vienotā frontes līnijā. Neiespaido mūsu zemīti tas, ka pasaulē naftas cena krītas vai ka citviet siltā ziemā par apkuri jāmaksā mazāk; pie mums gluži otrādi – jāuztur mega uzņēmumi, kam nerealizēta kurināmā dēļ radīti zaudējumi… Nu brīnumu zemē dzīvojam! Taču īstie brīnumi sāksies apkures laikā. Varam vien minēt, ko pašvaldības iesāks ar parādniekiem vai ko pēdējie ar šo nozagto valsti…