Politiskās mieles nu skar ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Trešdienas vakarā valsts televīzijā relaksējošā «Neprāta cena» nomainīta ar «100. pantu», tad nāk «Panorāma» un «Kas notiek Latvijā?». Pēc šiem trim raidījumiem - depresija klāt kā likts! Jo īpaši bezcerību par to, ka mūsu politiķiem zudusi pēdējā kauna sajūta, apstiprināja satiksmes ministra Aināra Šlesera uzstāšanās.
Pareizticīgo Ziemassvētkos labi daudz sasniga, darba diena sākās sveču gaismā, un domas kaut kā aizmaterializējās uz nemateriālo pusi, aizķeroties pie nez kur lasītas frāzes - «Krīze vispirms nozīmē morālu, ne materiālu bankrotu...".
<p><em>Dzidriem skatieniem,</em></p> <p><em>apmetnī baltā</em></p> <p><em>gads tik smaidīgs</em></p> <p><em>kā pamodies bērns</em></p> <p><em>stāv uz sliekšņa un</em></p> <p><em>maigi tur plaukstās</em></p> <p><em>Laika kamolu - </em> </p> <p><em>dāvanu -</em></p> <p><em>ņem!</em></p> <p><em>(Sarma Upesleja) </em> </p>
Jauns gads ir sācies. Ar laba vēlējumiem, cerībām un... arī bažām. <br />Kā nu ne, ja jau tik daudz draudu izskanējis pēdējā laikā! Nu tik būs: kritiens - ar un arī bez spilvena; smagais - kā zilonim vai arī pavieglāks - ar izpletni ļipas galā. Būs jātaupa - pat ministrijām un valdībai! Nebūs vadības līgumu un, iespējams, bet - tikai iespējams, samazināsies peļņas iespējas valsts uzņēmumu padomēs (ak, partiju dižās siles bēdas!). Un gluži kā punkts visam - premjera Vecgada uzrunas "drauds": "Daži no jums vēl Godmaņa krāsniņas atceras!.."
Tie, kas mēdz ar visu dzīvo, piemēram, ar kokiem, saviem telpaugiem vai mājdzīvniekiem parunāties, reizēm paliek nesaprasti. Un, ja vēl sāc kādu savas sētas vītolu vai liepu no nociršanas aizsargāt, vari pat uzrauties un dzēlīgiem komentāriem un vīpsnāšanu no sērijas: "Būtu labāk par cilvēkiem padomājis, koku mīļotājs tāds!" Var jau, mežu aizstāvot, piesaukt globālas lietas - atgādināt, ka koki ir mūsu "plaušas", ka esam taču dabas daļa un būtu labākajā gadījumā muļķīgi to tik uzstājīgi postīt. Varētu arī norādīt uz sekām, kas jau pārņēmušas pasauli mūsu cūciski patērnieciskā un vieglprātīgā dzīvesveida dēļ.
Kursors slīd pa Latvijas karti Vidzemes augstienē, pār vietām, kur kādreiz dzīvojuši darbīgi ļaudis... No apdzīvotām lauku sētām «Bajāri», «Spilvas», «Pūtēji», «Ģīci», «Obežas», «Veiti», «Liepkalni» un vēl citām palikušas tikai drupas...
Kursors slīd pa Latvijas karti Vidzemes augstienē, pār vietām, kur kādreiz dzīvojuši darbīgi ļaudis... No apdzīvotām lauku sētām «Bajāri», «Spilvas», «Pūtēji», «Ģīci», «Obežas», «Veiti», «Liepkalni» un vēl citām palikušas tikai drupas...
Solot nopietnas pārmaiņas un nepopulārus lēmumus, domāju - valdībai jārēķinās ar to, ka katra nepriecīgā vēsts tiks simtām reižu vētīta un apzelēta. No kā gan mūsu Eiropā labākie politiķi dabiski nebaidās. Ja nu vēl agrāk kāds pamuļķais goda pēc no amata atkāpās, tad tagadiņ gadiem tiesājas, i vēl naudiņu par morālo kaitējumu izsit.
Jā, - gluži kā Šekspīra Hamletam - tāds ir jautājums... šajā laikā, kad jau dienas vidū rīta krēsla pārtop vakara tumsā, kad gaismas tik vien kā svecītēs, spuldzītēs, mīļoto cilvēku acīs un smaidos...
It kā jau bezgala tumšs laiks - tiešā un arī pārnestā nozīmē. Pat ne tik tumšs kā bažīgi nomācošs - kā būs? Kā pašiem? Kā citiem? Kāds izskatās tās solītās bedres dibens? Vai ir jau klāt, vai vēl tikai krītam?...
Interneta vidē parādījusies kāda petīcija, kas vēlāk kopā ar atbalstītāju parakstiem tikšot iesniegta Zviedrijas valdībai, lai mūsu aizjūras kaimiņi beidzot saņemas un okupē Latviju. Pateicībā, ja zviedri tiešām lūgšanas uzklausītu, petīcijas parakstītāji apņemas maksāt Zviedrijas nodokļus, pakļauties likumdošanai, ja vien par viņiem kāds parūpētos tikpat labi, kā to Zviedrija dara ar saviem pilsoņiem. Smiek-lī-gi!
Vakar noskatījāmies iemīļotā raidījums «Koru kari» noslēguma raidījumu, kurā, iemantojot vislielākās skatītāju simpātijas, uzvaru guva Daugavpils koris. Par labāko jeb skatītājiem tīkamāko dziedājumu koris guva balvu - 15 000 eiro, kuru nu varēs piešķirt tieši šī kora izraudzītajam labdarības mērķim - Daugavpils bāreņu aprūpes centram «Kalkūni»!
Visu šo nedēļu Ceļu satiksmes drošības direkcija un policija aicināja autovadītājus izturēties pieklājīgi uz ielām un ceļiem - sadarboties un iejusties lielā, draudzīgā saimē.
Ministru prezidents Ivars Godmanis rīkojis tikšanos ar sabiedriskajām organizācijām, kuras pārstāv transporta, sakaru, tirdzniecības, būvniecības, komercpakalpojumus.
Lai nu pasaulē satraucošu notikumu netrūkst - vaļi, ķīlnieki un baņķieru cerības mirst bariem vien, tomēr (spriežot pēc ziņām un valodām) Latvijā joprojām karstākais temats ir visu veidu taupīšana.
Šonedēļ Adventes pirmā svētdiena. Adventes vainags ir skaists Gaismas tuvošanās simbols. Katru nedēļu iededzot pa vienai svecei, mēs uzsākam savdabīgu meditācijas ciklu - vienu mēnesi katrs padomāsim par to, kas ap mums un ar mums ir noticis.
Notikumi valstī un arī mūsu pašu novadā brīžam rosina Hašeka brašā kareivja Šveika cienīgu noskaņojumu - i smiekli nāk, i raudāt gribas, turklāt nepamet sajūta, ka esam kādas absurda teātra izrādes dalībnieki. Šķiet, labs apliecinājums tam ir arī jūsu - lasītāju - reakcija.
Pagājušās nedēļas, manuprāt, lielākais kumēdiņš bija Drošības policijas operatīvā rīcība. Nepaspēja nabaga Ventspils augstskolas pasniedzējs pat iepīkstēties (lasi - izteikt savu viedokli par krīzi un iespējamo lata stabilitāti), kad jau pirmo sniegu bija spiests vērot vien caur restotiem lodziņiem.
Šķiet, maz būs tādu, kas pēdējā pusgada laikā nebūs iedomājušies par savas dzīves stabilitāti vai kurus tā darīt nebūtu piespiedusi dzīve. Laikam jau, ka katram ir skaidrs - nekas vairs nav tā, kā senāk.
Svētki beigušies un turpinās ikdiena ar ierasto darba ritmu, kam seko iepirkšanās veikalā un ikvakara mājas solis. Klātienē redzētie pasākumi rosina pārdomām: kā svētki izdevās, vai tajos sajutām svētku noskaņu, kas par to liecināja?
Tā nu vēsturiski ir iznācis, ka gada tumšākos mēnešus gaismo mūsu Brīvās un Neatkarīgās Latvijas dzimšanas dienas svinības. 18. novembra vakarā jau pats brauciens vien uz Rīgu var sagādāt neatkārtojamu svētku noskaņu, kad galvaspilsēta tērpta svētku rotā, izgaismots dzelzceļa tilts, televīzijas tornis, kas esot teju vai augstākais Eiropas valstīs. Un cilvēkos, kurus sastapsim ielās, būs īpaša svētku noskaņa.
Krīze, krīze - tā tiek piesaukta un locīta visādos veidos ik dienas. Te banku krīze, te skat, - pustūkstoti policistu plānots atlaist. Un tad izrādās, ka ziņas bišku tā kā no gaisa ķertas, un tās papildina skaidrojumi un komentāru simti. Ķēķa raibumā gribētu piestāt pie tā paša policijas jeb drošības jautājuma.
Rīt - Lāčplēša diena... Vieni no retajiem svētkiem, kad latvieši svin uzvaru, ne apraud sakāvi, zaudējumus vai piemin pāri darījumus. Tiem noteikti vajadzētu būt lepnuma un patriotisma pilniem svētkiem! Taču diemžēl... dažādu aptauju rezultāti apliecina: tikai 16% mūsu valsts iedzīvotāju šie ir nozīmīgi svētki.
