Noskatījušies kārtējo televīzijas šovu «Latvijas zelta talanti», cilvēki vēl vismaz pāris dienas to piemin sarunās… Un nav būtiski, cik priekšnesumu šoreiz paticis, cik sagatavoto numuru bijis "galīgi garām" vai "sviestaini", galvenais – tu, cilvēk, beidzot redzi savu tautu! Bērnus, pusaudžus, jauniešus, nevis sen apnikušos, izrādīties kāros politiķus. Tāpēc arī šova gaisotne – visnotaļ pozitīva.

Vērojot gan nu jau pagājušos "Koru karus», gan patlaban aktuālo «Latvijas zelta talantu» šovu, rodas un pamazām pieņemas spēkā pārliecība, ka mēs neesam nabagi. Vismaz – ne cilvēku radošo spēju, izdomas, uzņēmības un neatlaidības jomās. Noteikti – nē! «Koru karu» finālisti, piemēram, brauc koncertturnejās, dzied skatītāju pārpildītos mazpilsētu kultūras namos. Savukārt, celtniekpuisis, kas vēl pavisam nesen mūs pārsteidza ar operu ārijām, 8. marta koncertā jau bija solists Raimonda Paula «Dziedāšanas svētkos» arēnā «Rīga»!…
Īpašs prieks, ka jaunieši, vidējās paaudzes un vecāko cilvēku žēlabās neklausīdamies, nihilismā neieslīgstot, meklē iespējas, ceļus un veidus pašizpausmei. Un vēl jo lielāks prieks par to, ka tas notiek visnotaļ pozitīvā gaisotnē! Muzikantu puiši, piemēram, smejot palepojas ar savu "stilisti" – humpalu bodītes pārdevēju, kas palīdzējusi izvēlēties tērpus skatuvei. Deviņgadīgai dziedātājai pietiek gan prāta, gan drosmes žūrijas un lielās auditorijas priekšā nemulstot pasacīt, ka viņa nevēlas nevienu atdarināt, jo… “ir pati" – vienreizēja un neatkārtojama!
Manuprāt, pirmie, kam šādi talantīgi jaunieši būtu jāredz, ir mūsu valsts vadītāji un kultūrpolitikas "bīdītāji". Un jābeidz kultivēt viedoklis, ka “laukos jau nekā nav, tur jau tikai dzērāji…". Ir beidzot jāsaprot: ar tik talantīgu, tik dzīvotspējīgu, neatlaidības un radošuma pārpilnu tautu Latvija nepazudīs, nebankrotēs un neizplēnēs vēstures putekļos! Tikai… cik ir to, kas gatavi gādāt par savu talantīgo tautu, kalpot tai?