Uz šodienas pārdomām pamudināja kādā ziņu portālā nesen izlasīts virsraksts ar jautājumu: ”Kādā ūdenī vārīt kartupeļus – aukstā vai verdošā?” Uz mirkli samulsu. Aukstā ūdenī kartupeļus var ielikt, taču vārīšana ir process, kas “pēc noklusējuma” paredz – ūdenim jābūt verdošam. Protams, lasītājs jau droši vien saprot, ko autors gribējis pateikt. Tomēr šī mazā neprecizitāte liek aizdomāties par daudz plašāku jautājumu: cik rūpīgi izvēlamies vārdus, kurus palaižam publiskā telpā? 

Vārds nav tukša skaņa vai burtu virkne. Tas aktivizē mūsu smadzeņu procesus, atsauc atmiņā pieredzēto, uzbur jaunas ainas, spēj modināt gan līdzjūtību un prieku, gan arī dusmas un naidu. Nosaucot cilvēku par aizdomās turēto, atstājam vietu neziņai. Nosaucot viņu par slepkavu, neziņu jau pirms tiesas nolēmuma stāšanās spēkā aizpildām ar gatavu spriedumu. Pat ja raksta noslēgumā paskaidrots, ka izmeklēšana vēl turpinās, pirmais priekšstats jau ir radīts. Turklāt ne katrs lasītājs līdz šim noslēgumam nonāks, jo īpaši mūsdienās, kad vairums tīmekļa “ritinātāju” izlasa tikai virsrakstu un ievadu. 

Rakstītais vārds prasa īpašu apdomību. Klātienes sarunā sacīto pavada balss intonācija, smaids, skatiens vai žests, kas palīdz saprast: cilvēks joko, šaubās vai ironizē. Neprecīzu vai kļūdainu izteikumu var tūliņ precizēt. Tekstā šādu norāžu nav, ja vien autors pats nav par tām parūpējies, un lasītājs vārdiem var piešķirt savu intonāciju, tā teikt, izlaist caur savu pasaules redzējuma filtru. Un tad sākotnējā autora doma var transformēties un kļūt gluži atšķirīga no iecerētās. Vienam lasītājam ironiska piezīme šķitīs asprātīga, otram – nicinoša. Dažs pareizi sapratīs vispārinājumu, cits – attiecinās to personiski uz sevi. Autors nevar paredzēt visas reakcijas. Taču viņš var padomāt, vai nav radījis pārāk plašas iespējas pārpratumam. Kad vārds jau ir pateikts, var gadīties, ka atvainošanās un frāze “es taču neko ļaunu negribēju” vairs nelīdzēs.

Rakstot un pārlasot vēsturisko apskatu par mūsu laikrakstu publikācijām starpkaru periodā, redzu, ka tolaik informatīvā telpā objektīva faktu atspoguļošana nereti bija visai apšaubāma. Līdzās nopietnam žurnālistikas darbam mājoja tenkas, personiski uzbrukumi un konkurentu savstarpējas vārdu kaujas. Tādu piemēru ir tik daudz, ka par tiem varētu izdot veselu grāmatu. 

Mūsdienās, vismaz oficiālajos medijos, ziņu veidošanas darbs ir daudz profesionālāks. Šodien informāciju cenšas pārbaudīt. Taču vēlme par katru cenu piesaistīt lasītāju nekur nav zudusi. Radies pat jauns 21. gadsimta termins – “klikbaits” (angl. clickbait – “klikšķu ēsma”), kas apzīmē tīmekļa saturu, kura galvenais mērķis ir piesaistīt lietotāju uzmanību un mudināt tos uzklikšķināt uz saites, lai uzlabotos vietnes reitings.

Šādam saturam ir raksturīgi intriģējoši, pārspīlēti vai pat maldinoši virsraksti un attēli, kamēr viss pārējais bieži vien ir zemas kvalitātes un nesniedz solīto informāciju. Virsraksts par kartupeļu vārīšanu šajā ziņā ir nekaitīgs piemērs. Daudz nopietnāk ir tad, ja kriminālprocesā aizturētais virsrakstā jau pārtapis par zagli vai slepkavu. Vai ja atsevišķa veikala cena kļūst par pierādījumu, ka citā valstī produkts ir divreiz lētāks nekā Latvijā, lai gan tā paša raksta beigās minēta tikpat zema cena arī pie mums. Detaļa pārtop vispārinājumā, un lasītājam tiek piedāvāts ne tikai fakts, bet arī kārtējais iemesls sašutumam, par to, cik “viss ir slikti”. 

Būtiski ir saprast, ka šādas publikācijas var visai sāpīgi skart informācijā pieminētos cilvēkus, nereti – pat graujot viņu reputāciju. Tā, piemēram, kādā TV sižetā sūdzībai par medicīnas māsas attieksmi pievienojās nepārbaudīts apgalvojums par vairākiem viņas dēļ mirušiem pacientiem. Šajā gadījumā Latvijas Mediju ētikas padome konstatēja sensacionalizāciju un nepietiekami kritisku attieksmi pret avotu. Tikmēr privātos sociālo tīklu kontus neviena ētikas padome nekontrolē, bet sūdzēšanās, piemēram, vietnes Facebook administrācijai, vairumā gadījumu ir bezjēdzīga. 

Atbildība par publiskā telpā palaista vārda rezultātu attiecas arī uz rakstniekiem, dzejniekiem un citiem radošo profesiju pārstāvjiem, īpaši, ja viņi publiski spriež par reālām personālijām. Daiļliteratūrai ir savi noteikumi, arī ironijai un pārspīlējumam reizēm ir sava vieta. Tomēr radoša brīvība neatbrīvo no domāšanas par izvēlēto vārdu iedarbību. Jā, piesardzība nenozīmē atteikšanos no asas kritikas, tomēr allaž jādomā, kā veidojam šo kritiku un ar kādiem faktiem pamatojam savu viedokli vai spriedumu.

Tāpēc, pirms nospiest kāda ieraksta vai komentāra publicēšanas pogu, ir vērts vēlreiz pārlasīt uzrakstīto. Vai es to zinu, vai tikai pieņemu? Vai esmu devis iespēju atbildēt? Vai varu uzņemties atbildību par saviem vārdiem? Vai mans joks ir saprotams arī bez manas balss? Vārdus var izdzēst no ekrāna. Taču no otra cilvēka apziņas tos izdzēst būs gandrīz neiespējami.