Šodien pierādīju savu ar cirvi tēsto vīrietību, par ko šodien kauns…
Kāda kundze atstāja auto mana dārza atvērtajos vārtos tā, ka no īpašuma izbraukt nevarēju. Tas, protams, sarūgtināja. No meža malas tik redzēju ģimenīti, kas PET burkām rokās devās pie vietējās dziednieces; ģimenīte tā kā neredzēja arī manas surdotehnikas jautājuma izteiksmē…

Uzreiz jāteic – ko līdzīgu nepiedzīvoju pirmoreiz. Pārsteidzoši, taču dziednieces (kam esmu kaimiņos) klientus vieno kādas slepenas cūciskas saites&kaites – kam pēc dziedinošās kūres gribas atviegloties krūmos, kam zarus palauzt, puķes paplūkt… Vēl mīļā atmiņā pērn piedzīvota ainiņa – dzīvžogā iestūmusies automašīna; tajā, galvu atmetusi, saldi krāc (tiešām krāc) kāda kundze, bet pie automašīnas nomesti atkritumi. Pamodusies tautiete dievojās, ka par atkritumiem neko nezina, un aizbrauca, neko nesavākusi, protams, divtik vesela.
Laikam jau šī pieredze un nemanāmā pilnmēness klātbūtne bija par iemeslu tam, ka šoreiz nolēmu autovadītāju paaudzināt – jūs jau zināt, ka audzināšana allaž ir stulba, un stulbiem jautājumiem seko stulbas atbildes… Sieviete ar četriem bērniem vairākkārt atvainojās un pēcgalā pateicās, ka esmu sabojājis viņai vakaru. Nu ko, visupirms kaut tagad, ar avīzes starpniecību atvainojos viņai (lai cik glupi tas nešķistu), ja liku justies pazemotai bērnu klātbūtnē, un otra lieta, par ko saskumos ne mazums – par iedomu, ka esmu gudrāks un mazāk nīgrs…
Kādi secinājumi? Ar cirvi taisītie apmēram šādi: tiem, kas cūciski dzīvo, galu galā jāmeklē dziednieka palīdzība; tātad visi, kas dodas pie dziednieka, ir cūkas, bet tiem, kas tā uzskata, ir sabeigti nervi un tāpat vajadzīga dziedinoša palīdzība; tātad – arī nervozie ir cūkas… Uh! Bet pie Dziedinātāja nav lielāku un mazāku cūku – ir tikai rindas kārtība vai pazīšanās. Tā lūk. Šī atziņa laba ar to, ka attiecināma uz jebkuru hierarhiju – vai tā partija vai elles priekškambaris…