Pāris dienu pirms Lieldienām laimējās satikt sen neredzētu skolasbiedru. Vārds pa vārdam, un satikšanās mirklis pārvērtās garākā sarunā par šodienu, skolas gadiem un nākamajā mēnesī gaidāmo skolas salidojumu.

Kad bijām noskaidrojuši šādas tādas zināmas lietas par savējiem un bijušajiem, kā uz rāvienu runas plūdus apklusināja skolasbiedra teiktas, ka uz salidojumu tāpat neiešot, jo esot kauns. Kauns esot uz ielas iet, šādus tādus darbus darīt, par sētnieku būt. Cik reižu, ielu slaukot, nācies pagriezt muguru, lai neredzētu izbrīnītos skolas biedru skatienus aiz garāmbraucošo Mersedesu logiem… Kad klusums kļuva pārāk neveikls, bet frāzes par to, ka katrs darbs esot godājams un ka kaunam tajā visā nav vietas, situācijā neiederīgas, klusi šķīrāmies. Tobrīd bija kauns man, ka nespēju sapurināt sevi un to otru cilvēku.
Kad laika skrējiens Lieldienās apstājās un kad varēju pārdomāt, kas īsti toreiz sarunāts, atcerējos skolasbiedra vārdus par kaunu… No vienas puses – nav taču nevienas atskaites sistēmas, kurā būtu ierakstītas profesijas, amati vai darbi, par kuriem jākaunas. Es te nerunāju par tiem, kas ierindojami sodāmo vidū vai kuriem no morāles viedokļa rūgta piegarša. Bet, ja ko dara ar tīru sirdi un sirds degsmi, tad itin viss ir cildināms un godājams. Jo no katra šāda darba simtiem ļaužu gūst labumu. Bet nezin kāpēc vārdi skan skaisti, bet…kaut kā neīsti, ko kā parasti – ir taču sabiedrības attieksme. Jā, līdz šim tai derēja tikai tie veiksmīgie, kas biznesā bijuši apsviedīgi un nopelnīto likuši īstajā lietā. Savukārt tiem, kam nebija laimējies būt pirmajiem pirkt un pārdot sistēmā, allaž tika pieteikts neskaust, netiesāt, nekritizēt… Tagad it kā jau treknums noēsts, un katram darbam, patiesībā – ikvienam, ar kuru vairo labumu sev, savai ģimenei un sabiedrībai, vajadzētu būt īpašā vērtē… Tomēr – kas tad ir tas, kas liek izjust kaunu par darbiem, kas nešķiet prestiži? Vien paša attieksme! Sevis un sava darba noniecināšana… Un vēl – katram tiek dota tā pieredze, kāda nepieciešama, bet pretī nāk tieši tie cilvēki, kas jāsatiek…