Kad saule sāk spīdēt tik intensīvi, ka šķiet tūlīt vai katrā ķermeņa šūnā iespiedīsies un dziļi jo dziļi sasildīs – miesiskās patikas ir tik daudz, ka pievēršanās aktīvai garīgai darbībai kļūst nu tāda…sarežģīta.

Cilvēka un saules visnotaļ labvēlīgā mijiedarbība (protams, ja saules nav par daudz) esot pat zinātniski pierādīta, ne velti citviet, kur šo dziedinoši sildošo enerģiju izdodas iegūt vairumā, divkājainie ir smaidīgāki un ar dzīvi apmierinātākai. Savukārt tur, kur saulainu dienu trūkst, mitinās ar dzīvi krietni vien neapmierinātāki indivīdi.
Latvijā jau arī saule pārāk bieži neiespīd – gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Un varbūt, ja jau mums tās gaismas tik maz, būtu saprātīgāk, īpaši jau no visu to svarīgo, uzvalkoto personu puses, beidzot likties mierā un gluži bezjēdzīgi nemudināt mūs kļūt optimistiskākiem. Tas nav mums raksturīgi – ar vai bez saules! Ne velti sēru dienu mums ir atliektiem galiem, pāri nodarījumus rūpīgi fiksējam un labi atminamies katrā brīvajā brīdī, politiķus (un arī citus līdzcilvēkus) – ja godīgi, ne pārāk mīlam, un mums vienmēr šķiet, ka citiem, kaut kur tur – citur… noteikti iet labāk… Arī globālo ekonomisko krīzi pārdzīvojam, skaļi jo skaļi vaidot. Ne velti vairs neviens ierindas pilsonis par savu misiju neuzskata ekonomikas "sildīšanu", "vietējo ražotāju atbalstīšanu". (Un – kā var prasīt, lai priecīgi iepērkamies, ja tie paši uzvalkotie tik turpina solīt "samazināt", "piegriez", "likvidēt" utt., u.tjp.?) Tādi nu mēs – tie latvieši esam – un diez vai kas mainīsies.
Tomēr man gribētos ticēt, ka latvietis, neskatoties uz savu it kā jau drūmo dabu, – ir arī izdzīvotājs. Mēs kaut kā protam sagaidīt tās pāris saulainās dienas gadā vai dzīvē un tad to dzert aizgūtnēm, lieliem malkiem, izbaudot. Vai tās ir dziesmas, dejas, labdarība, galu galā – Atmoda… Pienāk brīdis, kad kļūstam saliedētāki un arī par kripatiņu priecīgāki. Un kaut kāda nieka "krīze" jau nu arī šos retos, bet sulīgos brīžus nepatraucēs. Neskati vīru no cepures un latvieti…no drūmās sejas un valodas!