Redakcijas sleja

Šajās brīvdienās ornitologi aicināja vērot un skaitīt putnus. Pie ornitologiem nebraucu, taču dārzā putnus novērot nācās gribi - negribi. Pirmais pieteikums bija pēc malkas zāģēšanas - padomājiet, zāģis svaigi rūcināts, vēl karstu, eļļainu sliedi stāv uz krāģa, bet te piepeši līdzās tam uzrodas mizas pelēkuma putnelis, kuru, šķiet, netraucē arī mana klātbūtne četru soļu attālumā.

Pie visa vainīga šoreiz ir... viena ugunīga kļava, kas Katrīnas laukumā ar savu izcilo krāšņumu priecē ikvienu garāmgājēju. Draugi, zinot manu aizraušanos ar fotografēšanu, ieteica to nobildēt - kamēr saulīte spīd, kamēr vēji nav nolaupījuši "rudens zeltu"...

Pamazām vien tiekam iesvārstīti pasaules ekonomiskas krīzes jausmās, gaidās un sajūtās. Paklusām un jau visai atklāti tiek spriests par to, kura banka droša kura - sprādzienbīstama. (Pat neskatoties uz to, ka par tādu baumošanu tiek draudēts ar Drošības policiju.) Viens otrs, apskatot savu piemājas zālienu, jau vērtē, cik kazu un cūku, pārejot uz naturālo saimniecību, varēs izaudzēt. Citi, ieraugot jaunos apkures tarifus, spriež, pie kuriem lauku radiem klētiņā pārvākties...

Piebraucu pie dzelzceļa pārbrauktuves un skatos, kā, spītējot griezīgajai pīkstēšanai un sarkano brīdinājumsignālu izmisīgajai mirkšķināšanai, vēl pāris automašīnas cēli, motoriem rēcot, šķērso dzelzceļa sliedes. Sajūtos pat mazliet muļķīgi un nu galīgi nestilīga, jo apstājos un pagaidīju, līdz aizbrauc vilciens. Sava lēnīguma dēļ piedzīvoju arī citas šausmas - kāds pārgalvis veic slaidu izlēcienu pāri sliedēm, kaut vilciens jau uzsācis kustību. Bail pat iedomāties, ja viņa veiktais "baleta" triks nebūtu izdevies!

Mediķi, skolotāji un policisti rīkoja protesta akcijas, prasot lielāku samaksu par darbu, mediķi pat rīkoja streiku.

Beidzot klāt ilgi gaidītā atvasara ar vēlmi domāt darīt un dzirdēt ko gaišu, labu un tīkamu, tomēr tā nenotiek, jo negācijas, ļaunums un prātam neaptveramas lietas atkal gūst virsroku. Tā prātu nodarbina baisā ziņa par asinspirti Somijā, kur arodskolas audzēknis nogalinājis desmit savu vienaudžu. Šis notikums liek atkal un atkal aizdomāties par situāciju, kas valda pie mums, Latvijā.

Analītisko pētījumu stratēģiju laboratorija veikusi pētījumus «Latvijas pilsētu sociāli ekonomiskās attīstības tendences». Pētnieki uzdeva lielu un mazu pilsētu iedzīvotājiem jautājumu, vai viņi vēlētos dzīvot līdzās viesstrādniekiem, homoseksuāļiem, čigāniem, musulmaņiem, citas rases cilvēkiem vai māksliniekiem.

Ceturtdienas rītā Iekšlietu ministrs Mareks Segliņš tālrādē pauda atbalstu citas nozares kolēģa - Ainara Šlesera idejai paaugstināt naudas sodu par braukšanu reibumā līdz pat Ls 5000; Segliņš paudis, ka šogad dzērumā vai narkotiku reibumā aizturēti 10 000 šoferīšu, un tas uzskatāms par masveida recidīvu!

Kādā no Latvijas TV ziņu raidījumiem, skatoties, kā Slocenes malā nosēdināta, aiz zāles kumšķiem slēpdama iepriekš uzrakstīto tekstu neveikli nolasa mežā pazudusī un laimīgi atrastā sēņotāja, nevaru saprast - smieties vai raudāt... Sēņotāja ir laimīga un pateicīga policistiem, kas pildījuši savu pienākumu un vienlaikus... izturējušies pret viņu "solīdi, nu ļoti solīdi! Kā pret savējo!"...

Jau pagājušajā nedēļā daudzviet Latvijā (šonedēļ arī Tukumā) tika rīkoti pasākumi, kuros lieli un mazi tika trenēti pirmās palīdzības sniegšanā. Skatoties ziņu sižetus par šīm apmācībām, pārņēma šaubas - jā, steigties palīgā nelaimē nonākušajiem ir labi darīts, taču...

Septembris ir ne tikai ražas vākšanas, viršu ziedēšanas un krāsu daudzveidībā bagātākais mēnesis dabā, bet arī latviešu dzejnieka Raiņa atceres mēnesis - laiks, kad satiekas dzejas rakstītāji un dzejas lasītāji. Skolās, bibliotēkās, kultūras namos, plašākos un šaurākos interesentu pulciņos tradicionāli kopš 1965. gada norisinās Dzejas dienas.

Nezinu, vai to dara sabiedrisko attiecību firmu neredzamie darboņi, vai paši ministri gadījušies varen apķērīgi, bet no malas izskatās, ka tiek ķerts katrs izdevīgs brīdis, lai paspīdētu ar kādu, viņuprāt, tautai tīkamu ierosinājumu.

Ceturtdienas vakarā televīzijas ziņas daudzus aplēja kā ar aukstu ūdens šalti: stingrā slepenībā, izdzenot žurnālistus no valdības sēžu zāles, tika spriests par 2009. gada budžetu. Un šīs slepenās apspriedes rezultāts ir paziņojums, ka tiks iesaldētas algas valsts sektorā strādājošiem.

Nu neteikšu, ka daudz ūdeņu aizskrējis kopš Gruzijas krīzes un valodas ap šo notikumu apsīkušas; viss kļūst vēl interesantāk - tāpat kā Irākas kara gadījumā faktiem rodas citas interpretācijas, patiesība met ādu, un galu galā vainīgais (abās pusēs) top par izprovocēto, un vienīgā lieta, kam vidusmēra ļautiņš sliektos ticēt, ir tā, ka lielvaras - kā valstis, tā oligarhi - ir no vienas šlakas, kam tikai iedzīvošanās prātā un nekā svēta.

Vakarrīt, atvasaras saules dāsni apmirdzēti, no ģimenes dārziem un puķu dobēm uz skolām braši aizsoļoja gladiolu, asteru un dāliju pulki. Kādu "lakstu savai učenei" nesa pat tie, kuru tīņu vecums nupat iegājis "pofigisma periodā". Tā tas iegājies. Tā pieņemts. Tā pašam gribas. Tā mamma lika...

Droši vien jau nojaušams, ka dzejas rinda, kas likta slejas virsrakstā, veltīta skolai. Vietai, kas, gluži tāpat kā ģimene, liek pamatus katra jauna (un ne tikai) cilvēka nākotnei. Ne velti skola un tajā sastaptie cilvēki, skolotāji daudziem ir kā veiksmes, bet reizēm arī gluži otrādi - neveiksmes atslēga.

Noticis sen gaidīts brīnums - valdība ir kļuvusi tuvāka tautai! Neticat? Palūkojiet, kā labklājības ministre lej gaužas asariņas un rāda līdzjūtīgu sejiņu katram Latvijas nabadziņam. Un viņa ne tikai šņaukājas, bet arī dara - taisa augšā visādus "ierosinājumus" un "aicinājumus", kā uzlabot šo nabadziņu dzīvi.

Jau vairākus mēnešus rakstām un runājam par valsts svētkiem - 90. dzimšanas dienu. Laikā līdz tai esam mudināti par savu valsti domāt daudz vairāk nekā citkārt. Padomājiet, ar dažu nedēļu intervālu - divas tautas nobalsošanas.

Šodien daudzi dosies uz tautas nobalsošanu - referendumu, lai iestātos par jaunām izmaiņām Pensiju likumā. Attieksme pret šo ir neviennozīmīga. No vienas puses, piekrītu, ka katram cilvēkam ir jānodrošina cilvēka cienīgi dzīves apstākļi. Vēl jo vairāk tiem, kas cēluši mūsu valsts labklājību ar savu darbu. Pensijai neapšaubāmi ir jābūt vismaz iztikas minimuma līmenī, un tas nudien nav daudz prasīts. Šai ziņā visai drūmi, ka divi no četriem mūsu aptaujātajiem Saeimas deputātiem, nemaz nezināja, cik liels (vai, pareizāk sakot, mazs) ir šis iztika minimums valstī...

Nav viegli formulēt viedokli par tik daudz izrunātu tēmu kā sestdien gaidāmais referendums par grozījumiem Pensiju likumā. Izdarīt izvēli ar pārliecību, ka tiešām apzinies, ko dari, šajā gadījumā nav viegli.

Mūsu Valsts prezidents, uzrunājot Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku dalībniekus Aglonā, pievērsās vardarbībai pasaulē, norādot, ka vardarbība rada vardarbību. Viņš pieminēja gan Gruziju, gan Krieviju, gan citus pašreizējos pasaules "karstos punktus", kur ik dienas karadarbības dēļ bojā gājuši un joprojām dzīvības zaudē cilvēki: Filipīnas, Indiju, Afganistānu, Libānu. Vardarbības dēļ mirst ne tikai karavīri, bet arī mierīgie iedzīvotāji... Jācer, ka prezidents, pabijis gan Pekinā, gan Aglonā, runājies ar pasaules lielvalstu vadītājiem, reiz ciešāk paraudzīsies, kas notiek tepat, pašu mājās. Arī mūsu mīļajā zemītē, mūsu, paldies Dievam, 60 gadus karu neskartajā Latvijā notiek vardarbība! Ik dienas, ik uz soļa!

Dienās, kad Tukums dzīvo rožu noskaņās, negribas ne domāt, ne runāt par politiku un lietām, kas vedina uz nelāgām domām. Gribas ļauties rozēm, smaržām un krāšņām, pilsētā nebijušām izklaidēm un notikumiem. Gribas sagaidīt rožu vainaga veidošanas mirkli un priecāties par tukumnieku vienotību (tā kā sleja top dienu iepriekš, šos vārdus saku avansā, cerot, ka rožu vainags būs tik krāšņs un vēl krāšņāks nekā iecerēts).

Diskutēt par karu Gruzijā nemaz tā īsti vairs negribas, jo - cik cilvēku un televīzijas kanālu - tik atšķirīgu viedokļu. Un šādā situācija, kad informācijas it kā ir pārpārēm, bet patiesu ziņu - pavisam maz, kauties par savu taisnību, kas vairāk ar sirdi sajusta, ne avīzē izlasīta, manuprāt, nav vērts. Tomēr nespēju atturēties no iespējas jeb komentāriem par mūsu - tipisko<em> letiņu</em> dabu.