Jau pagājušajā nedēļā daudzviet Latvijā (šonedēļ arī Tukumā) tika rīkoti pasākumi, kuros lieli un mazi tika trenēti pirmās palīdzības sniegšanā. Skatoties ziņu sižetus par šīm apmācībām, pārņēma šaubas – jā, steigties palīgā nelaimē nonākušajiem ir labi darīts, taču…

Gan jau dadziem no mums gadījies prātā izspēlēt dāžādus šausmu sižetiņus. Nu, piemēram, braucam mikriņā, kas veic dažus teju pašnāvnieciskus apdzīšanas manevrus un domājam – kā būtu, ja tomēr notiktu avārija, ja kāds gūtu traumas? Vai mēs, vai es spētu adekvāti rīkoties un nekrist panikā, bet palīdzēt cietušajiem? Protams, visbiežāk šie sižetiņi ir ar neticami labām beigām – visi izglābjas un es brīnumainā kārtā atceros gan to, kā žņaugu uzlikt un cik ilgi turēt, gan mākslīgās elpināšanas pamatnoteiktumus un pat to, ka zila seja un dezorientēts skatiens liecina par cietušās personas iespējamo iekšējo asiņošanu. Bet – vai reālā sitācijā es tiešām spētu kādam palīdzēt!? Vai tiešām pietiek ar to, ka vienreiz mūžā, pirms autovadītāja apliecības iegūšanas, elpināji "Anniņu" (un to pašu…piebeidzi)? Vai prastu pietiekami novērtēt kāda autoavārijā cietušā stāvokli, lai viņa slikto veselības stāvokli nepadarītu par pavisam sliktu vai…neatgriezenisku? Un vai es spētu sadzīvot ar apziņu, ka kādu cilvēku, labu gribēdama, patiesībā esmu pašrocīgi piebeigusi? Diez vai! Tādēļ ļo-ti uzmanīgi vērtēju televīzijā noskatīto sižetiņu, kur jauniešiem bija jāprot glābt dzīvība gan sātanistu sektas sagrieztai meitenītei, gan jāmierina narkomāni, kas tikko nobraukuši bērnu. Tas viņiem jāprot, neesot ne mediķiem, ne policistiem! Tā arī nesapratu – tās bija mācības bērniem vai nākamajiem supervaroņiem? Un – vai tiešām nepietiktu ar to, ka bērniem iemācītu, ka eksrēmās situācijās, kurās darbojas bīstami un neprognozējami pieaugušie (narkomāni, sektanti) – ir jāievērot viens labi zināms nosacījums – ātri mukt un labi slēpties, protams, pie pirmās izdevības izsaucot atbildīgos dienestus?!