Redakcijas sleja

Nav viegli formulēt viedokli par tik daudz izrunātu tēmu kā sestdien gaidāmais referendums par grozījumiem Pensiju likumā. Izdarīt izvēli ar pārliecību, ka tiešām apzinies, ko dari, šajā gadījumā nav viegli.

Mūsu Valsts prezidents, uzrunājot Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svētku dalībniekus Aglonā, pievērsās vardarbībai pasaulē, norādot, ka vardarbība rada vardarbību. Viņš pieminēja gan Gruziju, gan Krieviju, gan citus pašreizējos pasaules "karstos punktus", kur ik dienas karadarbības dēļ bojā gājuši un joprojām dzīvības zaudē cilvēki: Filipīnas, Indiju, Afganistānu, Libānu. Vardarbības dēļ mirst ne tikai karavīri, bet arī mierīgie iedzīvotāji... Jācer, ka prezidents, pabijis gan Pekinā, gan Aglonā, runājies ar pasaules lielvalstu vadītājiem, reiz ciešāk paraudzīsies, kas notiek tepat, pašu mājās. Arī mūsu mīļajā zemītē, mūsu, paldies Dievam, 60 gadus karu neskartajā Latvijā notiek vardarbība! Ik dienas, ik uz soļa!

Dienās, kad Tukums dzīvo rožu noskaņās, negribas ne domāt, ne runāt par politiku un lietām, kas vedina uz nelāgām domām. Gribas ļauties rozēm, smaržām un krāšņām, pilsētā nebijušām izklaidēm un notikumiem. Gribas sagaidīt rožu vainaga veidošanas mirkli un priecāties par tukumnieku vienotību (tā kā sleja top dienu iepriekš, šos vārdus saku avansā, cerot, ka rožu vainags būs tik krāšņs un vēl krāšņāks nekā iecerēts).

Diskutēt par karu Gruzijā nemaz tā īsti vairs negribas, jo - cik cilvēku un televīzijas kanālu - tik atšķirīgu viedokļu. Un šādā situācija, kad informācijas it kā ir pārpārēm, bet patiesu ziņu - pavisam maz, kauties par savu taisnību, kas vairāk ar sirdi sajusta, ne avīzē izlasīta, manuprāt, nav vērts. Tomēr nespēju atturēties no iespējas jeb komentāriem par mūsu - tipisko<em> letiņu</em> dabu.

«Atstāti vieni Kaukāzā» ar šādu devīzi vakar Rīgas ielās izgāja Gruzijas atbalstītāji Latvijā. Jā, atstāti vieni... Laikam jau šī ir vistraģiskākā apjausma, vērojot, kā pāris dienu laikā tiek iznīcināta neatkarīgas un lepnas nācijas mājvieta. Kas un kāda būs Gruzija pēc šī Krievijas tik ilgi gaidītā un labi izplānotā kara?! Bez teritoriālas vienotības, bez ostām, lidlaukiem, naftas vada? Bez investoru uzticības un ticības starptautiskajai sabiedrībai. Bez ticības, ka vismaz sabiedroto vidū ir spēkā apņemšanās un solījumi...

Tikai pirms gada valdība pieņēma lēmumu, kas ierobežoja privātpersonu spekulāciju ar nekustamajiem īpašumiem. Nu darījumos ar katru trešo un katru nākamo nekustamo īpašumu privātpersonām vairs nebūs jāmaksā divkāršas valsts nodevas un nebūs jāmaksā 30 reižu lielāka nodeva pat trešā un nākamā hipotekārā kredīta ierakstīšanu Zemesgrāmatā. Tas izdarīts klusītēm, bez liekām diskusijām, kas, iespējams, zemes spekulantiem par labu iecerēto uzlabojumu varētu traucēt.

Ak, šoreiz neapsmaidīsim banālo pantiņu par to, ka vislabāk mīlestībai der tie mēneši bez burta &quot;r&quot;: maijs, jūnijs, jūlijs, augusts... Šoreiz - kolēģes ierosinātais temats - par vasaras laika mīlestību, ko cenšamies saglabāt ziemai. Par ievārījumu, kompotu, marinējumu, sālījumu un skābējumu burciņām pagrabos un plauktos. Par zāļu tēju smaržpilnajiem saišķīšiem, turziņām, maisiņiem...

Es ar, es ar biju to pulkā, kas sestdien, pirms doties baudīt saules peldes, iepeldēju vēlēšanu iecirknī, lai lepni balsotu... &quot;par&quot;. Un gandrīz jau bija! Pietrūka patiesībā tikai tik, cik melns aiz naga, un beidzot tautai būtu, ja nu arī ne pārāk spēcīgs, tomēr kritiskās situācijās - reti noderīgs instruments - iespēja atlaist Saeimu. Un nu kā kārtīgs plāksteris tai sāpei, ka vēlētāji līdz galam nesaņēmās, ir atziņa, ka līdzīgi domājošo tomēr bija tik daudz, ka augstāk stāvošajiem būs grūti ignorēt viņu vēlmes.

Šodien referendums. Iet vai neiet uz vēlēšanu iecirkni, balsot &quot;par&quot; vai tomēr &quot;pret&quot; - tas ir katra pārliecības un arī sirdsapziņas jautājums. Daudziem - arī šaubu pilna izšķiršanās. Un tas ir saprotami, ka, pieņemot īpaši svarīgus lēmumus, šaubāmies un meklējam atbalstu. Visbiežāk jau cilvēkos, kam uzticamies, kuru uzticamību esama pārbaudījuši.

Savulaik daudzus politiķus apstulbinājušajā, sakāpināti emocionālajā uzrunā bijusī valsts Prezidente savai tautai atgādināja: &quot;Mēs esam stipri! Mēs esam gudri! Mēs varam!&quot; Šādā neparastā veidā viņa centās ikvienam atgādināt, ka latvietis nav ne dumjš, ne slinks, ne bezjūtīgs. Tiesa, pakūtri un reizēm lētticīgi mēs esam gan! Un, savu reizi, bezgala pieticīgi un pacietīgi...

Pirms kāda laika gadījās pabūt Vidzemes pusē - dažos Valmieras rajona pagastos. Vieta pasveša, galamērķis nezināms, un vieta kartē iezīmēta tikai aptuveni, tāpēc bažījāmies, vai spēsim konkrēto vietu atrast. Bet, jau tuvojoties galamērķim, liels bija pārsteigums ieraudzīt precīzas un skaidras norādes - ne uz visiem apskates objektiem, viesu mājām un ēstuvēm, bet arī pie mājām vai māju ceļgaliem. Tā kā vakars bija pavēls, bet naktsmājas tikai prātā, par šādu veiksmi norāžu uzlicējiem varējām vēlēt ilgu mūžu un izdošanos.

Sagadījās, ka, darot kādu ne īpaši sievišķīgu darbiņu, negaidīti bija vajadzīgs zinoša vīrieša padoms, iespējams, arī neliela palīdzība. Domās ātri izskaitļojusi iespējamos variantus, pa tālruni sāku sazināties ar prātā izraudzītajiem palīgiem.

Vēl aizvakar pie Latvijas universitātes bija vērojama pamatīga drūzmēšanās, jo liels pulks zinības gūt kāru jauniešu vēlējās pieteikt savu kandidatūru studijām. Nu jau nemainīgi pāris gadus pēc kārtas vispopulārākā ir Ekonomikas un vadības fakultāte, kurā vēlas mācīties teju katrs trešais topošais LU students, un tai uz papēžiem cieši min Sociālo zinātņu fakultāte, kurā tiek izglītoti arī žurnālisti.

Sākas topošo studentu uzņemšana Latvijas augstskolās. Daudziem vidusskolu beidzējiem tas ir visai trauksmains laiks, jo tikai tagad kļūst zināmi vidusskolas eksāmenu rezultāti, nākas ātri izlemt, kur iesniegt dokumentus, lai turpinātu mācības. Citam, iespējams, pietrūks vajadzīgo punktu, lai tiktu uzņemts izvēlētajā specialitātē, un nu jādomā, vai specialitāti mainīt, vai varbūt meklēt iespējas attiecīgos priekšmetus mācīties no jauna un stāties augstskolā nākamajā gadā. Secinājums - pašreizējā zināšanu novērtēšanas sistēma ar stipri novēlotiem rezultātiem absolventiem rada daudz neskaidrību un neērtību.

Aizvakar pēc sarunas ar mācītāju prātā aizķērās doma, - lai cik savādi nebūtu, šodien arī par garīgumu jāmaksā; ar to saprotot daudzās lietas, kas vajadzīgas baznīcas uzturēšanai, pasākumu rīkošanai un tamlīdzīgi. Savukārt vakar kāds vīrs - lietpratējs lidojošo pūķu izgatavošanā, bilda, ka vajagot taču novērtēt iespējas priecāties bez naudas; pūķu laišana - viena no tādām. Nu burvīgs aicinājums, taču, ja padomā, cik daudz šādu iespēju un vai tās pamanām?! Vai tas, kas par velti dots, arī labs šķiet?

Neko jau es vakar nedarīju. Vienkārši sēdējam un runājāmies ar draugu. Spriedām, ka sarkanajām rozēm dobē vajadzētu izgriezt mežeņu dzinumus. Baudījām saulaino dienu, mieru un klusumu. Skatījāmies, kā verandā lapsene riņķo ap mūsu sulu glāzēm un dīķī draiskojas zivteles... Bet beigās tāda jauka diena sanāca!

Darbīgas rosmes un saviļņojumu pilns izrādījies šis savulaik par mierīgāko atzītais vasaras mēnesis - jūlijs. Dziesmu un deju, pagastu un pilsētu, Zvejnieku un Jūras, folkloras un senās mūzikas, arī sporta svētki... Ja vēl kādam iegadās kas personiskāks, ģimeniskāks, tad gluži vai trakam jāpaliek, lai visu pagūtu, lai piedalītos un galu galā - arī priecātos un justos gandarīti! Jo - kam gan citam svētkus rīkojam?!

Man un, visticamāk, arī vēl daudziem citiem šīs zemes iedzīvotājiem reizēm šķiet, ka dzīvoju &quot;kā pasakā&quot;... Un ne jau tādēļ, ka dzīvē viss būtu tikpat jauki, pareizi un - ar laimīgām beigām, bet gan tā iemesla dēļ, ka ir tik daudz lietu, kas, vismaz manā uztverē, darbojas kāda &quot;mistiska spēka&quot; vadītas. Piemēram, internets, dators, mobilais telefons. Pat ja ir lasīts un dzirdēts, kā, piemēram, manis uzrakstītie teksti top izlasāmi citur pasaulē, tomēr tā līdz galam... izpratnes pietrūkst, un atliek tikai pabrīnīties, ka kādam vispār kas tāds kā internets ienācis prātā!

No nekā nekas nerodas; visa pamatā ir darbs. Vai arī - viens nav karotājs, tikai kopībā ir spēks. Te varam pasmaidīt, jo šīs frāzes nav iekļautas slejā par politiskajām varām un partijām; arī par cīņām šoreiz nav runas, tieši otrādi - par skaistumu un sakoptību mūsu tuvākajā apkārtnē. Jo tieši šajā jomā katra devums ir no svara; tikai viens glīti sakopts dārzs, pagalms vai balkons diemžēl, bet fakts, nerada apjausmu par sakārtotu pilsētu. Tikai daudz skaistu pagalmu, kārtīgu ielu, mikrorajonu liek ciemiņiem atzīt, ka mūsu pilsēta (arī pagasti un ciemi) ar katru gadu kļūst skaistāka.

Kad uzzinām par kārtējo vardarbību, šausmināmies un jautājam - ak, no kurienes nāk tāda nežēlība?!

Vērtības ir dažādas. Visbiežāk ikdienā saskaramies ar mantiskām, tiesiskām, praktiskām un citām gluži cilvēciskām vērtībām. <br />Mūsu tauta ir bagāta. Bagāta ar savām tradīcijām un gara mantām. Un Lielie Dziesmu un Deju svētki ir viens no latvisko vērtību vislielākajiem apliecinājumiem. Grandiozais svētku gājiens - neatkārtojams, krāšņs un emocionāli saviļņojošs - kā Lielvārdes josta izvijas cauri ne īpaši tautiskajai Rīgai. Dalībnieku krāšņie tērpi, lauku ziedu vainadziņi un starojošie smaidi sejās apliecina - šī ir arī Mūsu Rīga!

Lai arī jau puse nedēļas garām, vēl aizvien tiek apspriesta un dažādi vētīta svētdien pie Saeimas notikusī protesta akcija. Ieskatoties interneta komentāros, nākas lasīt necerēti daudz nievājošu vārdu un izteicienu, kas veltīti svētdienas protesta akcijas dalībniekiem: &quot;Uzpirktie!&quot;, &quot;Ķengātāji, kas velkas politikāņu pavadā!&quot;, &quot;Zagļa atbalstītāji...&quot;, &quot;Prātu izkūkojušu pensionāru, kā arī graut un postīt kāru pusaudžu&quot;... Un šiem līdzīgus izteicienus nākas dzirdēt pat no cilvēkiem, kurus līdz šim nu nekādi nevarēja saukt par valdošo atbalstītājiem.

Pirmās emocijas, kurās gribu padalīties ar lasītājiem, ir... divas brīnišķīgi, neaizmirstami pavadītas brīvdienas, apceļojot Vidzemi un Latgali! Iespējams, ka redakcijas slejai būtu gluži cita tēma, ja Balvos, Viļakā, Gulbenē, Stāmerienā un citur nebūtu sastapts tik daudz jauku, sirsnīgu, darbīgu un labestīgu cilvēku. Un viņi - visi kā viens! - bija enerģijas pilni darboties sava novada labā, meklēt iespējas attīstībai.