Neko jau es vakar nedarīju. Vienkārši sēdējam un runājāmies ar draugu. Spriedām, ka sarkanajām rozēm dobē vajadzētu izgriezt mežeņu dzinumus. Baudījām saulaino dienu, mieru un klusumu. Skatījāmies, kā verandā lapsene riņķo ap mūsu sulu glāzēm un dīķī draiskojas zivteles... Bet beigās tāda jauka diena sanāca!
Darbīgas rosmes un saviļņojumu pilns izrādījies šis savulaik par mierīgāko atzītais vasaras mēnesis - jūlijs. Dziesmu un deju, pagastu un pilsētu, Zvejnieku un Jūras, folkloras un senās mūzikas, arī sporta svētki... Ja vēl kādam iegadās kas personiskāks, ģimeniskāks, tad gluži vai trakam jāpaliek, lai visu pagūtu, lai piedalītos un galu galā - arī priecātos un justos gandarīti! Jo - kam gan citam svētkus rīkojam?!
Man un, visticamāk, arī vēl daudziem citiem šīs zemes iedzīvotājiem reizēm šķiet, ka dzīvoju "kā pasakā"... Un ne jau tādēļ, ka dzīvē viss būtu tikpat jauki, pareizi un - ar laimīgām beigām, bet gan tā iemesla dēļ, ka ir tik daudz lietu, kas, vismaz manā uztverē, darbojas kāda "mistiska spēka" vadītas. Piemēram, internets, dators, mobilais telefons. Pat ja ir lasīts un dzirdēts, kā, piemēram, manis uzrakstītie teksti top izlasāmi citur pasaulē, tomēr tā līdz galam... izpratnes pietrūkst, un atliek tikai pabrīnīties, ka kādam vispār kas tāds kā internets ienācis prātā!
No nekā nekas nerodas; visa pamatā ir darbs. Vai arī - viens nav karotājs, tikai kopībā ir spēks. Te varam pasmaidīt, jo šīs frāzes nav iekļautas slejā par politiskajām varām un partijām; arī par cīņām šoreiz nav runas, tieši otrādi - par skaistumu un sakoptību mūsu tuvākajā apkārtnē. Jo tieši šajā jomā katra devums ir no svara; tikai viens glīti sakopts dārzs, pagalms vai balkons diemžēl, bet fakts, nerada apjausmu par sakārtotu pilsētu. Tikai daudz skaistu pagalmu, kārtīgu ielu, mikrorajonu liek ciemiņiem atzīt, ka mūsu pilsēta (arī pagasti un ciemi) ar katru gadu kļūst skaistāka.
Kad uzzinām par kārtējo vardarbību, šausmināmies un jautājam - ak, no kurienes nāk tāda nežēlība?!
Vērtības ir dažādas. Visbiežāk ikdienā saskaramies ar mantiskām, tiesiskām, praktiskām un citām gluži cilvēciskām vērtībām. <br />Mūsu tauta ir bagāta. Bagāta ar savām tradīcijām un gara mantām. Un Lielie Dziesmu un Deju svētki ir viens no latvisko vērtību vislielākajiem apliecinājumiem. Grandiozais svētku gājiens - neatkārtojams, krāšņs un emocionāli saviļņojošs - kā Lielvārdes josta izvijas cauri ne īpaši tautiskajai Rīgai. Dalībnieku krāšņie tērpi, lauku ziedu vainadziņi un starojošie smaidi sejās apliecina - šī ir arī Mūsu Rīga!
Lai arī jau puse nedēļas garām, vēl aizvien tiek apspriesta un dažādi vētīta svētdien pie Saeimas notikusī protesta akcija. Ieskatoties interneta komentāros, nākas lasīt necerēti daudz nievājošu vārdu un izteicienu, kas veltīti svētdienas protesta akcijas dalībniekiem: "Uzpirktie!", "Ķengātāji, kas velkas politikāņu pavadā!", "Zagļa atbalstītāji...", "Prātu izkūkojušu pensionāru, kā arī graut un postīt kāru pusaudžu"... Un šiem līdzīgus izteicienus nākas dzirdēt pat no cilvēkiem, kurus līdz šim nu nekādi nevarēja saukt par valdošo atbalstītājiem.
Pirmās emocijas, kurās gribu padalīties ar lasītājiem, ir... divas brīnišķīgi, neaizmirstami pavadītas brīvdienas, apceļojot Vidzemi un Latgali! Iespējams, ka redakcijas slejai būtu gluži cita tēma, ja Balvos, Viļakā, Gulbenē, Stāmerienā un citur nebūtu sastapts tik daudz jauku, sirsnīgu, darbīgu un labestīgu cilvēku. Un viņi - visi kā viens! - bija enerģijas pilni darboties sava novada labā, meklēt iespējas attīstībai.
Saka jau, ka mēs - latvieši, Latvijas iedzīvotāji, esot nīgra tauta, kas prieku neredz un arī tā īsti priecāties neprot... Nav tiesa! Atliek kaut pavērties apkārt...
Vēl pirms svētkiem letiņi uzstādīja kārtējo ginesa rekordu - savācās vienkopus, sameta limpenēs bonbongas un laida vaļā slapju, lipīgu salūtu. Izrādījās, ka mūsējie ir sarīkojuši vērienīgāku, cilvēkiem pilnāku pasākumu, nekā Amerikā, kur tika aizsākta šī mazliet nenopietnā akcija.
Jau pirms vairākām nedēļām, ar riteni pabraucot garām stalti noaugušam bērzam, sajutu visaptverošu, svaigu un ļoti īpašu smaržu - vasaras, jūnija, balto nakšu un meiju... Tobrīd prātā neienāca, ka tāda ir tikai vieniem svētkiem - vasaras Saulgriežiem. Un tā vienādi smaržos šovakar, kad daudzviet ar īpašiem rituāliem atzīmēs īsto, astronomisko Saulgriežu nakti, un Līgo un Jāņos nākamnedēļ.
Kad darbīgā ikdiena rit savu ierasto gaitu, mums nav pamatojuma satraukties, bet, tiklīdz sāk rasties veselības problēmas, tikai tad atskārstam, ka bieži vien par maz un par vēlu novērtējam lielāko dārgumu, kas mums katram dots - veselību.
Izskanējuši skolu pēdējie zvani, nosvinētas izlaiduma balles. Un kaut arī bijušajiem audzēkņiem ir priecīgs satraukums par nākotni, ir arī kāda skumjāka nots, sevišķi tajās rajona mācību iestādēs, kur jau nolemts - nākamajā gadā tur skolēnu čalas vairs neskanēs.
Runājot par nākotni, aktīvākos sava viedokļa paudējus nosacīti varētu iedalīt trijās grupās: pesimistos, no kuriem daļa gaida drīzu apokalipsi; optimistos, kas pārliecināti - kā domāsim, tā dzīvosim, tālab jākultivē pozitīvais, saucot: «Mēs esam stipri! Mēs varam! Mēs uzvarēsim!» utt, un vispēdīgi ir prognozētāji, kas, pieņemot iespēju daudzveidību, diplomātiski runā par nākotnes izaicinājumiem.
Reiz kādam pavāram bija runcis, vārdā Vasja. Tas nu gan, es jums sacīšu, bija viens neredzēti zaglīgs runcis! Lai vai cik pavārs viņam uz nagiem skatījās, runcis tik un tā pamanījās ko paklusām nočiept. Lai cik dusmīgi pavārs viņu rāja un kaunināja, zaglis ar laiku izlaidās tiktāl, ka ap krējuma podiem un tauku bļodiņām jau laizījās, saimniekam acīs skatoties!
Biedē te mūs un biedē. Ar skaļiem vārdiem un arī cipariem. Krīze! Krī-ze! Ja ne šodien, tad rīt jau nu noteikti. Inflācija pieaugusi par tik un tik, nacionālais kopprodukts krities par tik un tik... Nu un? Vai tos skaitļus sviesta vietā uz maizes smērēsim? Vai arī ar tiem biedēsim bērnus, kas neizrāda īpašu kāri mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties? Bet varbūt skaitļu dēļ pēkšņi paši kļūsim bezgala viedi - i taupīsim vairāk un prasmīgāk, i ar saviem priekšstāvjiem bez piecreiz piecām parakstu vākšanām galā tiksim?... Vienā ziņā nu noteikti gribas piekrist tam redakcijas aptaujātajam ekonomistam, kas atzina - ja labi sauksim, ne tikai krīzi, bet visas sabiedrības grimšanu depresijā piesauksim noteikti...
Vakar Centrālā vēlēšanu komisija nolēma, ka referendums par 217 567 iedzīvotāju ierosinātajiem grozījumiem Satversmē notiks 2. augustā. Dienu iepriekš Saeimas deputāti tos noraidīja, atzīstot par nesagatavotiem.
Aizvadītās nedēļas nogale mūsu mazpilsētiņai un visam Kandavas novadam aizritēja zem svētku zīmes. Lai radītu īstu svētku noskaņu, jau iepriekš bija domāts un darīts daudz, turklāt izpalika skaļi un nevajadzīgi lozungi, tā vietā kopīgiem spēkiem tika radīti daudzi skaisti, paliekoši un ikviena (kā vēlētos) acij tīkami akcenti. Iepriecināja gan gludi nopļauts mauriņš pilsētas skvēros, gan ziedošas ziedu kompozīcijas.
Pirms pāris dienām visas pasaules ziņu aģentūrās izskanēja šokējoša vēsts. Vairs jau neatceros, kurā valstī, mitinājās padzīvojis onkulīti. Viņš sāka manīt, ka no paša ledusskapja sāk zust pārtikas preces. Lai uzzinātu, cilvēcisks vai tomēr nešķīsts spēks stiepj prom viņa dienišķo desu, vecītis, būdams varen apķērīgs, uzstādīja novērošanas kameras, atklājot, ka viņa virtuvē šiverē pavisam nepazīstama sieviete. Kā vēlāk sieviete atzinās, viņa jau vairāk nekā gadu esot dzīvojusi šī onkulīša... skapī! "Man vienkārši nebija kur palikt," taisnojās skapja iemītniece.
Vakar priekšpusdienā zemnieki gatavojās protesta akcijai, jo maksa par viņu pārdoto pienu noslīdējusi nesamērīgi zemu, taču veikalā cenas par piena litru ir sasniegušas necerētus augstumus. Protams, zemnieki ir nemierā arī ar to, ka Latvijas zemniekiem ir viszemākais atbalsta maksājums Eiropas Savienībā.
Pat tiem, kas par politiku īpaši neinteresējas, nez vai paslīdēja garām trīs šīs nedēļas jaunumi - piensaimnieki protesta akcijā Rīgā dalīs pienu par velti, degvielas tirgoņi kaut ko murmina par pasākumiem, kas ļautu amortizēt degvielas cenu kāpumu un vispēdīgi Saeimas Juridiskā komisija noraidījusi tautas rosinātos grozījumus Satversmē, kas ļautu vēlētājiem atlaist Saeimu.
Jau tūdaļ pēc lietussargu revolūcijas un arī pēc Kalvīša demisijas bija skaidrs - pretsitiens sekos. Pietika paraudzīties Kalvīša atvadu smīnā un paskatīties, cik nenoteikti un izvairīgi par KNAB darbiem izsakās Valsts prezidents. Bija sagaidāms - tiks darīts viss, lai apturētu sprādzienam līdzīgo koruptīvo darījumu atklāšanas vilni. KNAB darbošanās Rīgas domē pat draudēja izjaukt tik labi sakārtoto vietu sadalījumu pie varas siles...
Reti kurš atzīs, ka materiālās pasaules labumi viņam šķiet vilinošāki, nekā garīgais baudījums. Cilvēkam lielākoties taču gribas būt mazliet gudrākam un mazliet garīgākam, cēlākam. Tomēr arī cilvēkam ir jāēd, jādzer, jāguļ - jāapmierina savas primārās vajadzības, un, kā jau cilvēkam, viņam ir vēl arī daudz citu neskaitāmu vajadzību un vēlmju. Un - nauda ir viens no universālākajiem līdzekļiem, kas to visu it kā var apmierināt. Ja neizjūti spiedīgo naudas trūkumu - noteikti esi nosvērtāks un apmierinātāks ar dzīvi!
