Saka jau, ka mēs – latvieši, Latvijas iedzīvotāji, esot nīgra tauta, kas prieku neredz un arī tā īsti priecāties neprot… Nav tiesa! Atliek kaut pavērties apkārt…

Paskatieties, cik pilsētā skaisti saposti apstādījumi; cik koši greznojas stabos sakārtie puķu trauki; cik koši zied rozes Brīvības un Katrīnas laukumā! Un to visu paveikušas vien pāris dārznieces ar saviem palīgiem! Un, vai nav prieks, ka visos garajos svētkos itin neviens resgalis īpašās Jāņu dekorācijas nebija postījis?! (Garīgi nelīdzsvarota cilvēka jārēšanos taču nevaram ņemt ļaunā.) Prieks arī par visiem tiem darbīgajiem un skaistumu mīlošajiem cilvēkiem, kas dara visu, lai pašu pagalms, dārzs, mājas apkārtne un arī nelielie balkonu un lodžiju stūri ļautu uzziedēt pilsētai vasaras pilnbriedā visā tās krāšņumā.
Lai ko arī neteiktu, – par jaunajiem krustojumiem pilsētā arī prieks. Jā, jā, gējējiem par labu labo šķēršļu zonu vēl saglabājies ceļa posms no Pļavas ielas līdz stacijai, bet tomēr… Vairs taču nav kā trakiem trušiem zemajā startā jātup, lai kaut cik droši tiktu pāri ceļam lielajā krustā. Un, lai piedod lielie skrējēji pie automašīnu stūres, kurus uztrauc "ilgā" gaidīšana pie luksoforiem, taču tie tiešām strādā kā labu labie drošinātāji. Gan tiem, kas, no Rīgas puses braucot, tā ieskrējušies, ka pie krustojuma knapi spēj nomest ātrumu līdz 90 km stundā; gan tiem, kas par varītēm centušies pirmie iegriezt Jauntukumā.
Bet visvairāk prieka ik dienai sagādā cilvēki. Saprotoši un čakli mājinieki, draudzīgi kolēģi, uz ielas sastapties cilvēki, mūsu rakstu varoņi. Prieks par mācītāju, kas, būdams dziļi reliģiozs cilvēks, tomēr dzīvi interesējas par visu, kas pasaulē, pilsētā un ar tās cilvēkiem notiek. Par skolotāju, kas jau tagad, vasaras vidū, kaļ plānus par savu koristu gaitām – nē, ne jau tuvajos Dziesmu svētkos, bet nākamajos divos, trīs…gados. Redzot, kā atplaukst pilsētas kultūras nams, cik tālu skan pilsētas muzejnieku veikums, cik labi veicas neredzīgo biedrībai (un vēl, un vēl, un vēl…), prieks, ka arī viens ļoti darbīgs, izdarīgs, ar savas misijas apziņu apsēsts cilvēks var likt tai lodei, ko par Zemi sauc, pagriezties ātrāk.
Nu re, tas tikai šodienas krājums, bet ja mēs visi tā un – katru dienu?!