Redakcijas sleja

Saka jau, ka mēs - latvieši, Latvijas iedzīvotāji, esot nīgra tauta, kas prieku neredz un arī tā īsti priecāties neprot... Nav tiesa! Atliek kaut pavērties apkārt...

Vēl pirms svētkiem letiņi uzstādīja kārtējo ginesa rekordu - savācās vienkopus, sameta limpenēs bonbongas un laida vaļā slapju, lipīgu salūtu. Izrādījās, ka mūsējie ir sarīkojuši vērienīgāku, cilvēkiem pilnāku pasākumu, nekā Amerikā, kur tika aizsākta šī mazliet nenopietnā akcija.

Jau pirms vairākām nedēļām, ar riteni pabraucot garām stalti noaugušam bērzam, sajutu visaptverošu, svaigu un ļoti īpašu smaržu - vasaras, jūnija, balto nakšu un meiju... Tobrīd prātā neienāca, ka tāda ir tikai vieniem svētkiem - vasaras Saulgriežiem. Un tā vienādi smaržos šovakar, kad daudzviet ar īpašiem rituāliem atzīmēs īsto, astronomisko Saulgriežu nakti, un Līgo un Jāņos nākamnedēļ.

Kad darbīgā ikdiena rit savu ierasto gaitu, mums nav pamatojuma satraukties, bet, tiklīdz sāk rasties veselības problēmas, tikai tad atskārstam, ka bieži vien par maz un par vēlu novērtējam lielāko dārgumu, kas mums katram dots - veselību.

Izskanējuši skolu pēdējie zvani, nosvinētas izlaiduma balles. Un kaut arī bijušajiem audzēkņiem ir priecīgs satraukums par nākotni, ir arī kāda skumjāka nots, sevišķi tajās rajona mācību iestādēs, kur jau nolemts - nākamajā gadā tur skolēnu čalas vairs neskanēs.

Runājot par nākotni, aktīvākos sava viedokļa paudējus nosacīti varētu iedalīt trijās grupās: pesimistos, no kuriem daļa gaida drīzu apokalipsi; optimistos, kas pārliecināti - kā domāsim, tā dzīvosim, tālab jākultivē pozitīvais, saucot: «Mēs esam stipri! Mēs varam! Mēs uzvarēsim!» utt, un vispēdīgi ir prognozētāji, kas, pieņemot iespēju daudzveidību, diplomātiski runā par nākotnes izaicinājumiem.

Reiz kādam pavāram bija runcis, vārdā Vasja. Tas nu gan, es jums sacīšu, bija viens neredzēti zaglīgs runcis! Lai vai cik pavārs viņam uz nagiem skatījās, runcis tik un tā pamanījās ko paklusām nočiept. Lai cik dusmīgi pavārs viņu rāja un kaunināja, zaglis ar laiku izlaidās tiktāl, ka ap krējuma podiem un tauku bļodiņām jau laizījās, saimniekam acīs skatoties!

Biedē te mūs un biedē. Ar skaļiem vārdiem un arī cipariem. Krīze! Krī-ze! Ja ne šodien, tad rīt jau nu noteikti. Inflācija pieaugusi par tik un tik, nacionālais kopprodukts krities par tik un tik... Nu un? Vai tos skaitļus sviesta vietā uz maizes smērēsim? Vai arī ar tiem biedēsim bērnus, kas neizrāda īpašu kāri mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties? Bet varbūt skaitļu dēļ pēkšņi paši kļūsim bezgala viedi - i taupīsim vairāk un prasmīgāk, i ar saviem priekšstāvjiem bez piecreiz piecām parakstu vākšanām galā tiksim?... Vienā ziņā nu noteikti gribas piekrist tam redakcijas aptaujātajam ekonomistam, kas atzina - ja labi sauksim, ne tikai krīzi, bet visas sabiedrības grimšanu depresijā piesauksim noteikti...

Vakar Centrālā vēlēšanu komisija nolēma, ka referendums par 217 567 iedzīvotāju ierosinātajiem grozījumiem Satversmē notiks 2. augustā. Dienu iepriekš Saeimas deputāti tos noraidīja, atzīstot par nesagatavotiem.

Aizvadītās nedēļas nogale mūsu mazpilsētiņai un visam Kandavas novadam aizritēja zem svētku zīmes. Lai radītu īstu svētku noskaņu, jau iepriekš bija domāts un darīts daudz, turklāt izpalika skaļi un nevajadzīgi lozungi, tā vietā kopīgiem spēkiem tika radīti daudzi skaisti, paliekoši un ikviena (kā vēlētos) acij tīkami akcenti. Iepriecināja gan gludi nopļauts mauriņš pilsētas skvēros, gan ziedošas ziedu kompozīcijas.

Pirms pāris dienām visas pasaules ziņu aģentūrās izskanēja šokējoša vēsts. Vairs jau neatceros, kurā valstī, mitinājās padzīvojis onkulīti. Viņš sāka manīt, ka no paša ledusskapja sāk zust pārtikas preces. Lai uzzinātu, cilvēcisks vai tomēr nešķīsts spēks stiepj prom viņa dienišķo desu, vecītis, būdams varen apķērīgs, uzstādīja novērošanas kameras, atklājot, ka viņa virtuvē šiverē pavisam nepazīstama sieviete. Kā vēlāk sieviete atzinās, viņa jau vairāk nekā gadu esot dzīvojusi šī onkulīša... skapī! "Man vienkārši nebija kur palikt," taisnojās skapja iemītniece.

Vakar priekšpusdienā zemnieki gatavojās protesta akcijai, jo maksa par viņu pārdoto pienu noslīdējusi nesamērīgi zemu, taču veikalā cenas par piena litru ir sasniegušas necerētus augstumus. Protams, zemnieki ir nemierā arī ar to, ka Latvijas zemniekiem ir viszemākais atbalsta maksājums Eiropas Savienībā.

Pat tiem, kas par politiku īpaši neinteresējas, nez vai paslīdēja garām trīs šīs nedēļas jaunumi - piensaimnieki protesta akcijā Rīgā dalīs pienu par velti, degvielas tirgoņi kaut ko murmina par pasākumiem, kas ļautu amortizēt degvielas cenu kāpumu un vispēdīgi Saeimas Juridiskā komisija noraidījusi tautas rosinātos grozījumus Satversmē, kas ļautu vēlētājiem atlaist Saeimu.

Jau tūdaļ pēc lietussargu revolūcijas un arī pēc Kalvīša demisijas bija skaidrs - pretsitiens sekos. Pietika paraudzīties Kalvīša atvadu smīnā un paskatīties, cik nenoteikti un izvairīgi par KNAB darbiem izsakās Valsts prezidents. Bija sagaidāms - tiks darīts viss, lai apturētu sprādzienam līdzīgo koruptīvo darījumu atklāšanas vilni. KNAB darbošanās Rīgas domē pat draudēja izjaukt tik labi sakārtoto vietu sadalījumu pie varas siles...

Reti kurš atzīs, ka materiālās pasaules labumi viņam šķiet vilinošāki, nekā garīgais baudījums. Cilvēkam lielākoties taču gribas būt mazliet gudrākam un mazliet garīgākam, cēlākam. Tomēr arī cilvēkam ir jāēd, jādzer, jāguļ - jāapmierina savas primārās vajadzības, un, kā jau cilvēkam, viņam ir vēl arī daudz citu neskaitāmu vajadzību un vēlmju. Un - nauda ir viens no universālākajiem līdzekļiem, kas to visu it kā var apmierināt. Ja neizjūti spiedīgo naudas trūkumu - noteikti esi nosvērtāks un apmierinātāks ar dzīvi!

Nobeigumam tuvojas kārtējais mācību gads. Starpbrīžos skolu gaiteņos valda kņada. Daļa audzēkņu ar nepacietību gaida pēdējo mācību dienu, jo zina, ka pēc tam viņus sagaida bezrūpīga vasara un ar to saistītie prieki, bet citiem sejās - rūpes un spriedze, jo klāt ir eksāmenu laiks.

Tas, ka cilvēki prot glabāt savus, bet, jo sevišķi - otra cilvēka uzticētos noslēpumus, aizvien tiek uzskatīts par goda lietu. Taču šoreiz gribas padomāt par to, ka nereti ir lietas, par ko tikai sakām - tas ir noslēpums, tas ir biznesa un, dievs vien zina, kāds vēl noslēpums, bet patiesībā...

Stāsta - neesot pareizi sēt tautā paniku, iesakot dzīvot taupīgāk, kā to izdarījis ministrs Slakteris, taču kā vajadzētu rīkoties? Redzot, ka dzīve aizvien vairāk atgādina plēšanos ap pustukšu sili vai varbūt - grimstošu kuģi? Ne tikvien Latvijā, bet visā pasaulē kopaina nav iepriecinoša - Ķīnā zemestrīce, Mjanmai draud jauna viesuļvētra, Floridā liesmo meži, Barselonā jau pusgadu trūkstot dzeramā ūdens - to pilsētai par labu naudiņu pieved kuģos; Latvijā, eh, Saeima visticamāk neatbalstīšot tautas rosinātos grozījumus pensiju likumā...

Tādu dīvainu - pacilājošu un vienlaikus arī nomācošu - sajūtu laiks. Pretrunīgs. Nu, gluži kā mēs paši? Kārtējie svētki, atceres vai piemiņas dienas, un...

Šorīt, dodoties ikrīta pastaigā pa mežu, gribēju apciemos "savu" mazo zalktīti, kas vienmēr sauļojas pie egles saknēm vientuļa, klusa strautiņa malā. Taču šorīt - nekā... Mazo čūskulēnu pamanīju pussolīti tālāk - nedabiskā pozā sastingušu, ar vēderiņu uz augšu... Strautiņš turpināja jautri burzguļot, zeltaini mirdzēja pureņu dzeltenās actiņas, egle stāvēja, bezpalīdzīgi nolaidusi savas sargājošās zaru rokas... Es zinu, ka rīt ir svētki - Mātes diena! Zinu, ka jāpateicas par ikvienam mums doto dzīvību, taču... šodiena man sanāk tāda skumja. Šodien man vēl un vēlreiz jādomā ne tikai par dotajām, bet arī atņemtajām dzīvībām...

Pastāv teorija, ka mūsu taustāmā pasaule - tās notikumi, vēsture, likteņi - nav vienīgā realitāte, ka ir neskaitāmas šīs pasaules paralēlās versijas, ka katrs jauns notikums, izvēle rada citu vēstures ritējumu. Šī teorija reizēm tiek apspēlēta arī zinātniskās fantastikas žanra filmās, kur galvenais varonis nokļūst paralēlajā pasaulē un viņam ir tā unikālā iespēja palūkoties, kāda būtu viņa dzīve, ja konkrētā situācijā viņš būtu izvēlējies rīkoties citādāk. Piemēram, ja viņš nebūtu piedzēries, braucis ar auto, cietis avārijā un sadauzījis galvu... Varbūt viņš būtu ģēnijs un miljonārs vienlaicīgi!? Tomēr cilvēces eksistences traģisms slēpjas faktā, ka mēs tā arī ne kad neuzzināsim: kā būtu, ja būtu?

Lai arī žurnālistiem, tāpat kā daudzu citu profesiju pārstāvjiem, no divām brīvdienām pagājušajā nedēļā un vienas šajā nebija ne miņas, svētku sajūta sirdī un garā bija noteikti. No ziedošajām puķēm dārzos un kokiem, no tā, ka varēja pastrādāt dārza, ka uznāca pirmais pērkons un nu pavisam droši var sēdēt zemē... Un, protams, Neatkarības dienai par godu varēja skatīties koncertus televīzijā un kultūras namā, varēja baudīt pavasari un sasmelties spēkus priekšdienām. Jo nākamie svētki taču būs tikai pa Jāņiem...

Lapu plaukšanas mēnesis maijs sākas ar brīvdienām. Kalendārs vēsta, ka mēneša pirmā diena ir Darba svētki un mūsu valsts Satversmes sapulces sasaukšanas diena, bet svētdiena, 4. maijs - Latvijas Republikas Neatkarības pasludināšanas diena. Tā kā valsts svētki šoreiz ir svētdienā, par brīvdienu pasludināta arīdzan nākošā, pirmdiena.