«Atstāti vieni Kaukāzā» ar šādu devīzi vakar Rīgas ielās izgāja Gruzijas atbalstītāji Latvijā. Jā, atstāti vieni… Laikam jau šī ir vistraģiskākā apjausma, vērojot, kā pāris dienu laikā tiek iznīcināta neatkarīgas un lepnas nācijas mājvieta. Kas un kāda būs Gruzija pēc šī Krievijas tik ilgi gaidītā un labi izplānotā kara?! Bez teritoriālas vienotības, bez ostām, lidlaukiem, naftas vada? Bez investoru uzticības un ticības starptautiskajai sabiedrībai. Bez ticības, ka vismaz sabiedroto vidū ir spēkā apņemšanās un solījumi…

Varam visādi vērtēt kara aizsākumu Kaukāzā. Kurš sāka, izprovocēts vai nē? Un kara aizsākumi patiesības labad būtu jāmeklē tālu pagātnē, kad Krievijas stratēģisko interešu dēļ tieši šim reģionam izmantots slavenais carisma impērijas princips – skaldi un valdi jeb sarīdi tautas un valdīt būs viegli. Tagad šie principi droši piemērojami vai pusei pasaules, jo tieši tie tiek pielietota it visos reģionālajos karos… Ne velti notikumi Osetijā, īpaši krieviski runājošo iedzīvotāju daļā, tiek salīdzināti ar notikumiem Serbijā. Sak, kāpēc tad mēs neskrējām aizstāvēt serbus, kad NATO karaspēks, it kā jau atbalstot neatkarību alkstošās republikas, bombardēja Belgradu? Bet ir viens liels un būtisks "bet". Ne NATO karaspēks, ne konkrēti ASV bruņotie spēki jau nealka Serbiju veidot par 52 ASV štatu, taču Krievija pat vairs neslēpjas aiz diplomātiski pieklājīgām frāzēm un starptautiski pieņemamām normām. Aneksija, inkorporācija jeb pievienošana vai okupācija tiek veikta ar vienu vienīgu "attaisnojumu" – Krievijas pilsoņu interešu aizstāvību. Ko, no kā, pret ko? Tas jau ir otršķirīgs jautājums – ka tik būtu pilsoņi un ka tik viņus kaut jel kas neapmierinātu… Lūk, no šī skatu punkta raugoties, pasaule vairs nav droša itin nemaz – Krievijas pilsoņiem ļoti daudzās valstīs, lielkrievu šovinisma paspārnē dzīvojot, nav itin nekāda nepieciešamība reāli integrēties. Turklāt tik liela, kareivīga un impēriska militārisma balstīta minoritāte var radīt konfliktus jebkurā sabiedrībā…
Lai nu būtu kā nebūtu ar Krieviju. Kam gan par šovinistisko valsti bijušas kādas ilūzijas. Traģiskākais, ka Gruzijas kapraču lomā šobrīd startē starptautiskā sabiedrība – ANO, NATO un arī Starptautiskā Olimpiskā komiteja. Atliek tik izspriest, kas viņi ir – bailīgi vērotāji vai bezkaislīgi aprēķinātāji… Nu gluži kā sabiedrotie savulaik, 1939. gadā, vērojot, kā tiek aprīta Austrija, Polija, Čehija, vēlāk – arī Baltijas valstis…