Droši vien jau nojaušams, ka dzejas rinda, kas likta slejas virsrakstā, veltīta skolai. Vietai, kas, gluži tāpat kā ģimene, liek pamatus katra jauna (un ne tikai) cilvēka nākotnei. Ne velti skola un tajā sastaptie cilvēki, skolotāji daudziem ir kā veiksmes, bet reizēm arī gluži otrādi – neveiksmes atslēga.

Tā ir veiksme, ja ir izdevies sastapties ar izcilām personībām – skolotājiem, pat ja viņu prasīgumam ne vienmēr izdevies tikt līdzi. Ir taču veiksme, ja skolā netrūkst ne angļu valodas, ne ķīmijas, ne fizikas un matemātikas skolotāja. Ja arī informātiku māca Skolotājs, nevis aizrautīgs datortārps. Ja klases audzinātājs ir iejūtīgs un saprotošs, nevis dzīves un jaunu ļaužu nogurdināts, tāpēc arī viegli aizkaitināms cilvēks. Ja mūziku, latviešu valodu, mākslu, bioloģiju, vēsturi… māca fanātiski aizrautīgs, sava priekšmeta zinātājs, kam galvenais mērķis ir vismaz tikpat zinoši un aizrautīgi skolēni, nevis papīru lietas un iespējamo hospitētāju pārsteigšanas iespēja…
Tā varētu turpināt vēl un vēl, ņemot talkā savu un svešu pieredzi, lai pateicībā noliektu galvu un teiktu paldies savai Skolai un Skolotājiem.
Taču līdzās šīm sirsnīgajām domām, tuvojoties jaunā mācību gada pirmajai dienai, nāk arī dziļas skumjas un nožēla. Par tām skolām un pagastiem, kuros nodzēsta gaisma. Vai nu kādam jāatgādina, ka skola, īpaši laukos, nav tikai izglītošanās, zinību apguves nams? Daudziem tā ir cilvēcisko attiecību pieredzes vieta. Vieta, kur iespējams gūt māju un sirsnīga siltuma sajūtu. Kur ar skolotāju stāstītā, skolas sarīkojumu, ekskursiju, teātra apmeklējumu starpniecību iespējams apjēgt, ka pasaulē ir daudz skaista un brīnumaina, ka ir vērts pēc tā tiekties, tam tuvoties…
Skola daudziem ir un arī paliek vienīgā Gaisma pils visai dzīvei. Kas dod sākotni cilvēkam un arī ciemam, pagastam, novadam – savai valstij. Un tieši tāpēc – visdziļākā līdzjūtība Grenčiem, Viesatām, Pienavai un vēl daudziem citiem maziem Latvijas ciemiem un pagastiem, kam kalna galā vairs gaišā nama nav…