Pie visa vainīga šoreiz ir… viena ugunīga kļava, kas Katrīnas laukumā ar savu izcilo krāšņumu priecē ikvienu garāmgājēju. Draugi, zinot manu aizraušanos ar fotografēšanu, ieteica to nobildēt – kamēr saulīte spīd, kamēr vēji nav nolaupījuši "rudens zeltu"…

Un tā – ar fotoaparātu rokās devos klejojumos pa Tukumu, izstaigājot vecpilsētas ieliņas, ielūkojoties pagalmos, kur, šķiet, darbojas vien Dabas pārziņā esošie gadalaiki, jo Laika rata riteņi te iesprūduši bruģī, iestiguši smiltīs, sapinušies mežvīnu stīgās, – tik vēsturiski nemainīgs viss saglabājies gadu gadiem!
Skaistākās, sakoptākās, konkursos uzvarējušās sētas, pagalmus un īpašumus, avīzes lappusēs sabildētus, esam redzējuši ne reizi vien, tāpēc īpaši intriģējoši bija ielūkoties vietās, kur fotogrāfi varētu visai reti vai pat neredzēti viesi.
Kolorītākus skatus meklējot, protams, garām netika laistas vīnsarkanās mežvīteņu pīnes, zilo miķelīšu ceri, interesantas trepītes un lievenīši, rudenīgi košie lapu paklāji, sauleszaķīšu rotaļas logos. Tik daudz neparasta skaistuma vienuviet sen nebija redzēts! Un tomēr… Ja vien jūs zinātu, cik pamestu automašīnu gribējās aizstumt prom, cik atkritumu konteineru – pārvietot mazliet nomaļākās vietās, cik pa roku galam nomestu cauru bļodu, piesvilušu katliņu, sarūsējušu velosipēdu, vecu lupatu, riepu, satrunējušu soliņu, logu rāmju, taras kastīšu un dēļa galu gribējās savākt… Un cik patiesi skaistu, kolorītu vietu palika nenobildēts tieši šī iemesla dēļ!
Rakstot šīs rindas, iedomājos: ja ikviens, kas tās izlasīs, izietu ārā, sakoptu pagalmu, redzētu, kā košāk iedegas rudens krāsas, sajustu, cik viegli soļi, cik skaidras domas rodas tīrā un sakoptā vidē. Vai tad vienmēr jāgaida, kad kāds noorganizēs talku vai kārtējais premjers augstprātīgi aicinās savu durvju priekšu satīrīt? Mums taču pašiem ir acis, lai redzētu, rokas – lai darbotos!