Bija vairākas lietas par kurām vēlējos rakstīt – par latviešu valodas izredzēm Eiropā, par atkritumu dedzināšanas kaitīgumu un to, ka jaunākajai paaudzei nav skaidrs, kāpēc 25. martā izkārti sēru karogi.

Tomēr ieceri apzīmogoja ziņa par pazīstama cilvēka nāvi. Drauga un kolēģa. Un skumjas kā asinskāra dēle klāt. Pasaule gan tāpēc savas gaitas neizmaina – nāk un zvana cilvēki, darbiem jāturpinās un labākais uz ko varam cerēt – pievērt durvis savām skumjām līdz brīdim, kad būs laiks sarunai citā – dvēseles līmenī. Tomēr faktiski saruna, lai cik klusa, jau ir sākusies un tā sākas ar gaišu ticības spēku par cilvēka nemateriālās būtības – dvēseles nemirstību un pārliecību, ka nedzīvojam vienu dzīvi (ja esmu piedzimis vienreiz, būtu augstprātīgi uzskatīt, ka tas nevar atkārtoties).
Bet par to, kas zaudēts, allaž jādomā, kādu neredzamu kausu mēs katrs pildām…? Slimība nav zibens spēriens no skaidrām debesīm un arī katrai problēmai ir savu cēloņu virkne – cik daudz no tā visa apzināmies un cik lielā mērā cenšamies mainīt? Šādā kontekstā iespējams paraudzīties uz jebko – redziet, latviešu valoda Eiropas tautu saimē ir dziestoša liesmiņa, jo integrēties mums vieglāk nekā izdot tehnisko literatūru arodskolām dzimtajā valodā; lielās tautas asimilē mazās un tas pats notiek ar valodu. Latvijas valstī pret to čiepst 15 valodas inspektori, taču kurš viņus dzird?
Šonedēļ redzēju gruzdošu PET pudeļu un citu atkritumu kaudzi – dedzinātāji visticamāk neko nav dzirdējuši par dioksīniem, kas līdz ar kvēpiem izplatās vidē un akumulējas dzīvajos organismos, radot ļaundabīgus veidojumus. Katra degšana ir piliens neredzamā kausā, kas draud ar iznīcību. Kurp nonāksim, ja karogu izliksim ne godinot piemiņu, bet bailēs no pašvaldības policijas soda?
Kā stāsta, mēs katrs piedzīvojam to, kas vajadzīgs gara izaugsmei – dod Dievs nevairot ciešanas.