Laikā, kad visapkārt viss zeļ, plaukst, zied, vītero, čalo un staro, kad ir sajūta: Dievs apskāvis, silda un samīļo visu pasauli, svinam Mātes dienu.

Iespējams, ka daļa lasītāju tieši šobrīd un tieši šos vārdus uztver kā "nodevas": sak, par ko gan citu lai rakstītu Mātes dienas un bijušo (Daudziem šī joprojām ir neatņemama viņu biogrāfijas daļa, dziļu emociju neizsmeļamais avots!) Uzvaras svētku, Otrā pasaules kara beigu atceres dienas priekšvakarā?… Un tad vēl – praids… Un tad vēl – veiksmīgās hokeja spēles… Un palēnām apgriezienus uzņemošais priekšvēlēšanu maratons ar visām no tā izrietošajām parādībām, aktivitātēm un sekām…
Cik daudz vietas te, šajā steigas pilnajā pasaulē, šajā ņirbošajā notikumu kaleidoskopā paliek Mātei?! Ja godīgi – pavisam nedaudz! Un arī mātes, māmiņas, māmuļas un māmulītes šajos laikos ir gluži citādas, nekā toreiz, kad Latvijā ieviesa šos svētkus. Šodienai pietrūkst nosvērtības un tāda gudra miera. Pietrūkst pat… lepnuma pašiem par sevi. Un tad nu citu iepriecināšana paliek kaut kur otrajā, trešajā vai sazin kurā plānā.
No jaunajām māmiņām, kam bērni vēl tik mazi, ka rociņa nespēj puķītes saturēt, dzīve pagaidām prasa vien rūpes, rūpes un vēlreiz rūpes. Valsts pagaidām ne ar ko daudz nespēj iepriecināt savas tautas dzīvības devējas… Un tas atsaucas arī uz visu sabiedrību kopumā, jo, kā liecina aptauju dati, tad tikai 40% māšu saņem apsveikumus no saviem bērniem…
Saņemsimies! Ir taču svētki! Un tos par visskaistākajiem, vissirsnīgākajiem, neaizmirstamākajiem un mīļākajiem varam padarīt tikai un vienīgi mēs paši. Ar puķi mammai, ar apskāvienu un buču, ar kopīgu izbraukumu vai pasēdēšanu pie ģimenes galda, ar sarunām par to, ko jaunie dara un kā vecie jūtas. Reizēm jau pietiek ar Mīlestības pilnu krēslas stundu! Ar brīdi, kad atļaujamies ignorēt televizoru, darbu, sadzīves rūpes, naudas lietas. Kad ļaujamies skaistākajai, nesavtīgākajai un nereti nenovērtētākajai no visām mīlestībām – Mātes Mīlestībai.