Uzziedējušas māllēpenes, un tā ir zīme, ka pēdējais laiks doties laukā un guldīt zemē sēklu. Prom no ēnainām istabām un kabinetiem, prom no telpām!

Kamēr atbildīgie politiķi, valsts uzņēmumu pārvaldītāji, padomes locekļi un citi augšgalā domā, kā krīzes laikā pēc iespējas saglabāt neskartas un pat palielināt savas daudztūkstošu algas uz ārstu, skolotāju un tautas rēķina, kamēr politiķi skalda matus, publisko, kurš kādas kļūdas iepriekš pieļāvis, un pat negrasās piedāvāt risinājumus krīzes laikam, bet faktiski gatavojas vēlēšanām, ļaudis, kam jādomā par savu pieticīgo iztikšanu, dara brīnumu lietas.
Daudzviet laukos lieli un mazi stāda mežu. Skolēniem mežsaimniecības speciālisti sarīko aizraujošas Meža dienas. Tie, kas nodarbojas ar lauku tūrismu, gatavojas jaunai sezonai, un te izdomai un piedāvājumam nav robežu. Radītas tik daudzas skaistas, interesantas un apbrīnojamas vietas, sakoptas lauku sētas, ierīkoti zivju dīķi, iestādīti parki, atpūtas vietas un sporta laukumi!
Krīzes laiks jau nenes tikai sliktumu vien – nu daudzi atcerēsies, ka labs atspaids iztikšanai ir pašu dārzā izaudzētais. Bet, lai līdz tam nonāktu, ir jāpiedzīvo ne viens vien augšanas brīnums un atklāsme, kas ļaus dārza darbus iemīlēt ne tikai krīzes laikā vien. Baudīsim arī veselīgāku un rūpnieciski neiekonservētu pārtiku, ja ne pašu audzētu, tad no kaimiņu dārza vai kūtiņas iegādātu! Un kur tad vēl iekļaušanās dabiskā laika un gadalaiku ritmā, aizmirstot par steigu, stresu un nevaļu…
Un, kaut arī krīze, zemnieks tic asna noturīgajam zaļumam, visu lietu kārtībai, kopj un apsēj savus laukus, jo rudenī dienišķā maize būs vajadzīga mums visiem.