Kad šī sleja nonāks pie lasītājiem, dažādie valsts svētku pasākumi un svinīgās uzrunas jau būs kļuvušas par atmiņām.

No tā visa, ko nu katram valsts dzimšanas dienā būs izdevies pieredzēt – svētku pusdienas ģimenes lokā, salūtu Tukumā vai galvaspilsētā, koncertu ar paša vai ģimenes piedalīšanos kultūras namā, sveču iedegšanu savā mājā un laukumā, un kopīgu himnas dziedāšanu – pāri paliks noskaņas, kuras, iespējams, stiprinās šaubu un pārdomu brīžos. Protams, loģisks jautājums, kāpēc par šo visu rakstīt tagad, kad svētki jau aiz muguras? Pavisam vienkārši – pēc desmit dienām sagaidīsim Adventi un degsim pirmo sveci tās vainagā. Un atkal aicināsim jūs, lasītāji, ģimenes lokā vai draugu pulkā šo brīdi pieminēt, lai gada vistumšāko un, iespējams, arī emocionāli un ekonomiski visgrūtāko laiku pārlaist iespējami gaišāk un – kopā. Protams, ne jau sveces liesma glābs mūsu visus no gara un miesas vājuma un ne jau tās radītais gaišums patukšos virtuves plauktus padarīs pilnākus. Bet… Gatavošanās svētkiem, satikšanās, kopīga darbošanās – pašdarbības teātrī, deju kolektīvā vai ansamblī, korī, pulciņā – mūs tikai stiprina. Tā rada piederības un vajadzības sajūtu, tā ļauj radīt svētku prieku pašu spēkiem… Un tad vēl sarunas, kas neļauj būt vienam un kopīgu bēdu padara par pusbēdu. Un kas to lai zina, varbūt tieši pulciņā apgūtais var kļūt par krīzes laika iztikas avotu līdz nākamajiem labajiem laikiem… Lai nevienu nebaida fakts, ka nav nekādas mākas, veiklības un radoša darba iemaņu – kopīgi darbojoties, vissarežģītākās zināšanas dodas rokā pavisam viegli… Protams, tam visam vajadzīgs viens liels grūdiens – bet jūs jau zināt – grūdiens vajadzīgs itin visam, jo tieši cilvēks pats sev ir tas lielākais šķērslis.
Tāpēc aicinām – novērtējiet paši savus spēkus un to, ko citi ļaudis dara mūsu labā. Izbaudiet un priecājieties par to, ko kāds cits labas sirds un domu dēļ radījis citu priekam! Ja kāds iededzis svecīti mājas logā vai koši izgaismojis savu māju, priecājieties, jo mūsu mājupceļš tieši tāpēc kļuvis gaišāks…