Iespaidojoties no pagājušas nedēļas Saeimas debatēm, radās nepārvarama vēlme parunāt par latviskā patriotisma izpausmēm…

Situācijas apraksts: deputātu dienas kārtībā bija sarunas par to, vai tomēr, žēlojot vientuļos pensionārus un vienkārši aizmāršīgos, nevajadzētu mainīt noteikumus, kas nosaka, kā un kad būtu jāizkarina valsts karogs. Ieteikums bija – tikai divreiz gadā šo karoga izkarināšanu noteikt kā obligātu pasākumu, bet visos pārējos svētkos un atceres dienās ļaut cilvēkiem pašiem izvēlēties – greznot savu māju ar valstisku simboliku vai nē. (Brīvprātības princips šajā jomā valda lielā daļā valstu.) Diskusijas gan tā arī ne ar ko prātīgu nebeidzās, mēdijus tik vien kā apskrēja ziņa par deputātu stingro vārdu apmaiņu, bet paši priekšlikuma autori – «Jaunais laiks» – no idejas mainīt likumu galu galā atteicās. (Tā kā… mīkstčaulīgi!?)
Deputāti kā jau deputāti – viņiem visbiežāk ir arī kāds virsuzdevums, piemēram, popularitātes reitingi, bet mani samulsināja, ka tomēr tik daudzi iesākumā labi domāto priekšlikumu tiešām uztvēra kā kaut kādu "apdraudējumu nācijai". Varētu padomāt, ka kāds tiešām kļūs lielāks Latvijas patriots brīdī, kad būs spiests maksāt administratīvo sodu, ja līdz ar saullēktu nebūs pareizā izskatā, pareizā augstumā pie mājas novietojis sarkanbaltsarkano (pareizās proporcijās!) karogu? Protams, lai neapkaunotu valsts simbolu, ir nepieciešami kaut kādi noteikumi. Tomēr, manuprāt, ja tie pārāk stingri, griba sevi apliecināt patriotismā vai uz pusi samazinās. Jā, kaut spītējot tiem aktīvajiem citu nāciju karodziņu nēsātājiem, savu auto izgreznoju ar plīvojošu latvisku simbolu. Bet, ja tā padomā un likumus palasās, gan jau varētu atrast iemeslu, lai mani sodītu, jo neesmu "garantējusi karogam pienācīgu cieņu"…
Bet pats svarīgākais, manuprāt, vispār palika ārpus diskusijām… Proti, vai tad patriotisms nerodas kaut kur dziļāk – sirdī, piemēram, nevis likumatbilstošā karoga izkāršanā?