Tapinot šīsdienas sleju, pa galvu grozījās neskaitāmas idejas. Daži kolēģi pat teica priekšā – rakstīt par lauksaimnieku protestiem, par KNAB direktora amata kandidātu visnotaļ strīdīgo izvēli, par Šlesera vēlmi Valsts kontroles lēmumus paturēt slepenībā un citām tēmām. Nenoliedzami – tās ir aktualitātes, kas mudina domāt un analizēt un kurām līdzīgas no valdības mājas tagad nāk katru dienu. Jā, jo sliktāk paliek – jo dīvaināk mūsu priekšstāvji rīkojas.

Nav nekā, ar ko lepoties un par ko priecāties. Tomēr aizķērās kādas ceļā satiktas sievietes vārdi: "Uzrakstiet taču kaut ko priecīgu!" Ziniet, viņas ieteikums gandrīz iedzina strupceļā. Jo – par ko priecāties? Ārs pelēks, apkārt, šķiet, radies tāds bezizejas pilns mulsums, kurā grūti atrast vietu, un tad vēl augošais bezdarbs, nesamaksātas algas… Pat ja tev samaksā, gandrīz vai jākaunas. Teiksiet, ka tas viss nedzen stūrī!? Un kā vēl. Priecāties tādā brīdī pat liekas dumji, nu vai vismaz muļķīgi. Bet…
Izvirzīju par uzdevumu vismaz pārdesmit cilvēkiem pavaicāt, kas viņus šai laikā iepriecina. Tikai daži no uzrunātājiem vispirms teica: "Nekas." Lielākā daļa pasmaidīja un varēja pateikt uzreiz pat vairākus prieka avotus: bērni, mazbērni, vakariņu gatavošana, laba grāmata, izmaksātā alga, gaidāmais mazbērniņš, uz palodzes uzziedējusi reta puķe, dzimšanas diena, patiesa citu cilvēku attieksme, līdzjūtība, laba ziņa no ārsta, mīļas attiecības ģimenē, tikko kā apēsts garšīgas kūkas gabaliņš, kaķis, labi pavadīta diena, mīļš cilvēks…
Viss dzirdētais apliecina mūžseno patiesību, ka visbiežāk tieši ģimene ir tas lielais prieka un spēka avots, kurā smelties. Vismaz tā arī teica uzrunātie ļaudis. Tieši vecāku – bērnu, vīra – sievas, draugu plecs ir tas, uz ko grūtumā balstīties un ar ko parunāties. Jo dalīta bēda – pusbēda. Tas gan nenozīmē otram uzkraut lieku nastu, bet gan uztaustīt jaunas idejas, iegūt pamatu atspērienam. Pavisam vienkārši sajust, ka neesi viens un ka būs kādas durvis, kas vienmēr būs atvērtas. Gan tev, gan priekam.