8. marts. Tulpīšu svētki, Starptautiskā Sieviešu solidaritātes diena. Emancipētu un kreisi noskaņotu sieviešu iedibināta, padomju laikos lolota un nu atkal – ar Saeimas visžēlīgu atļauju – kā svinama atjaunota.

Lai cik daudz mieļu atmiņā nebūtu (piemēram, par vīriem, kas, darbvietās sievietes sveikdami, līdz savējām – mājās gaidošajām – tā arī nenokļuva), cik nievu nedzirdētu (Atradušās Klāras Cetkinas, vienlīdzības un apsveikumiņus tagad, krīzes laikos, sagribējies!), svētki paliek svētki. Ar visu tiem piederošo – ar satrauktām gaidām (kāds arī mani atcerēsies?!), ar priecīgiem pārsteigumiem (vai tu re, tomēr atcerējās!) un, ja ne citādi, tad šaurā draudzeņu vai nedaudz kuplākā kolēģu lociņā pašsarīkotiem prieciņiem. Vai – kas arī nav retums – dāvanām pašai sev. (Nost mājas buka, lasi – daudzprofila apteksnes, važas. Vismaz šajā nedēļas nogalē!)
Un lai nu šoreiz paklusē visādu ligu un krīžu piesaucēji! Svētku nekad nevar būt par daudz. Varbūt šobrīd tie mums jo vairāk vajadzīgi… Turklāt, kā spriež šīs jomas speciālisti – jo mazāk naudas, jo vairāk izdomas, iespējamo pārsteigumu un patiesas sirsnības.
Piemēram? Šķiet, vienu no jaukākajām dāvanām Sieviešu dienas priekšvakarā no sava kolēģa saņēmis visnotaļ sievišķīgais Tukuma Mākslas skolas kolektīvs – milzīgu izplaucētu ziedošas ievas zaru, kurā iekārti skaisti noformēti novēlējumi katrai jaukajai dāmai. Jā, jā, saprotu, ievu vienā naktī neizplaucēs, bet skaraina bērza vai lazdas zars arī ir gana glezns. Un – nav jau ne vainas arī pavasarīgu ziedu… (gribējās jau rakstīt "klēpim", bet – lai nu paliek citam gadam…) kātam, bučai, saldumu kārbai un glāzei šampanieša romantiskā gaisotnē; pavasara smaržām, kas dāvinātas kopīgas pastaigas laikā; laikam, ko uzdāvināt savai mīļotai, piedāvājoties sakopt māju, iziet garākā pastaigā ar bērniem, izvārot vakariņas…
Patiesībā derēs jebkas, kas nu reiz atkal apliecinās – mēs esam savu vīru, vīriešu, draugu un kolēģu mīlētas un lolotas. Mēs esam Sievietes… Ja Vīrietis blakus.